Pārvērtību · mājvieta

Notikumu gaita:
1.Publiskaja telpā izskan doma taisīt vienu papīru, ko interesentiem parakstīt un iesniegt pēc piederības.
2.Pilsone x apjautājas, vai varēs dabūt redzēt iepriekš, lai ir laiks kārtīgi izlasīt.
3.Pilsone x saņem zvanu no ieceres autora, ka būtu forši, ja varētu palīdzēt pie papīra tapšanas. Pilsone x kratās vaļā, jo domā, ka kompetences par maz priekš tik lielas atbildības.
4.Pēc laika pilsone x atkal saņem ziņu, ka baigi vajagot, jo ar esošajiem prātiem esot par maz. Pilsone, baidoties, ka cēlā ideja tūlīt aizies pa pieskari, nespēj atteikt, bet joprojām nejūtas pietiekami erudīta, tāpēc savāc vēl pāris cilvēkus, kam ir +/- izpratne par jautājumu, un pievienojas.
5.Tuvojas termiņš, līdz kuram katram, kam ir idejas, jāiesniedz savas versijas kopīgai izvērtēšanai. Citus variantus nemana. Pilsone sabīstas, ka tā var palikt bez nekā, sasprindzinās, iesper vēl citiem un pa visiem kā māk, tā uzraksta.
6.Aizkadra diskusijas neattīstās- kam nav laika, kam nav viedokļa, kas neprot "Reply to all" lietot ...
7.Papīrs tiek publiskots.
8.Saceļas tracis, sarodas arī citi rakstnieki, no kuriem viens, apspriešanas karogu vicinot, aktīvi baro iekšā savu(?) viedokli, visus atšķirīgos gremdējot.
6.Pilsone x publiskajā telpā tiek pasludināta par provokatoru, kura mērķis ir izgāzt valstiski svarīgu lietu.

Prieks sadarboties, kungi un dāmas! Kad vajadzēs, pasauciet atkal.

Pretēji praktiskai dzīves pieredzei cilvēku vairākums grib ticēt, ka viņu pārvaldītāji ir godīgi un taisnīgi, jo lielākā cilvēku daļa negrib atzīt, ka tai trūkst drosmes kaut ko savas sabiedrības dzīvē mainīt. Propaganda domāta nevis kritisku domātāju piemuļķošanai, bet lai morāliem gļēvuļiem dotu ieganstu nedomāt vispār.

/Maikls Rivero/

Atrasts iekš: http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/janis-kucinskis/bankieru-religija

Grasījos jau iet gulēt, kad pēkšņi atvērās psihoanalītiskais noskaņojums. Noformulēju hipotēzi: līdzīgi kā Dekartam, kurš savas nīkulīgās un psihotraumatiskās bērnības dēļ visu mūžu šaubījās par visu, ieskaitot savu eksistenci, arī dižiem revolucionāriem ir savs melnais noslēpums, lielais jautājums, uz ko caur revolūciju tiek meklēta atbilde. Proti: ir cilvēki, kam grūti aizstāvēt savas robežas. Viņi gan klusu pīkst: "Lūdzu, nē!", bet ja nelīdz, tad ciešas, ciešas, līdz aiziet pa gaisu un izskrāpē robežpārkāpējam acis. Bet ciešas tāpēc, ka tā vienkārši, dabiski, bez iespringuma viņi aizstāvēties nemāk, savukārt vardarbība riebj. Jo vairāk riebj, jo vairāk spēj paciest, un jo lielāka spriedze samilzt. Līdz brīdim, kad kļūst tik slikti, ka vardarbība kā vienīgā izeja tomēr kļūst akceptējama. Tad izārdās un paši jūtas stulbi, ka tik prasti iznesušies. Un no reizes uz reizi mūža garumā turpina sev uzdot jautājumu: "Kā sevi aizstāvēt, nekļūstot vardarbīgam".
Nu lūk, un tāds bērns pieaug, un ja ir sagadījies tā, ka viņš dzīvo valstī, kuras valdība brutāli pārkāpj indivīdu robežas, tad viņš papīkst, papīkst, ciešas, līdz ... ups, revolūcija!
Bet nu tur vajag ļoti smagu bērnību. Būs jāpalasa revolucionāru biogrāfijas.

Sen nebija nekur braukts, auto un iebraucamais ceļš bija pārvērties kupenā. Šodien pirms Domburšova bija jāsanāk uz apspriedi- vienoties par platfomu, džekiem šlipses sariktēt u.tml. Kamēr tīrīju sniegu, ar baltu aci vēroju baltu bulkuvāģi, kas ar iedarbinātu motoru visu šo laiku stāvēja manā klusajā ielā un nekur nebrauca. Nesenā pēkšņā publicitāte kopā ar apziņu, ka kaut arī tas viss tautas labā, tak daļu vīriņu šai zemē mūsu uzsāktie procesi nebūt nepriecē, bija drusku adrenalīnu uzsituši. Visādam gadījumam iemācījos šā numuru un ienācu iekšā nosūtīt to dažiem drošiem adresātiem. Ņemot telefonu, skatos- man īsziņa: "Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests atgādina, ja briesmās ir dzīvība, veselība vai drošība - zvani uz numuru 112". Mirkļa kontekstā es to kaut kā tik personīgi uztvēru, ka aizdomīgais numurs bija no galvas ārā tai pašā sekundē, nācās iet mācīties otrreiz.

Tīksminos par savu bezdarbnieka statusu, ar baudu beidzot veltot visu laiku tikai sev... un esmu pārsteigta, cik daudz ir ko darīt. Jau trešo nedēļu teorētiski esmu uz brīvām kājām, bet ne dienu nav bijis laika gulēt ilgāk par astoņiem (kādas šausmas rūdītai pūcei)! Brīvdienām bija saplānota kaudze varoņdarbu, bet nokrāvos ar pretīgu vīrusu un neizdarīju neko, par ko nespēju beigt sevi šaustīt. Rādās, ka biznesmeņa dzīve nebūs viegla. Kur lai bēg, ja priekšnieks-izdzinējs sēž pašai iekšā?

Nez, tas ir smieklīgi vai kā? Tas mans iepriekšminētais TVNET raksts, ko ķērusi cenzūra, salīdzinot ar oriģinālu, bija bāls un tukšs jau necenzēts. Oriģināls te: http://blogs.krustaskola.lv/2009/09/26/maikla-hadsona-zinojums/#more-6771

Vai www.tvnet.lv radušās problēmas ar vārda brīvību?
Šovakar, ciemos esot, ieraudzīju šo: http://www.financenet.lv/zinas/latvija/article.php?id=247533 , un, tā kā Hadsons man ir sena autoritāte, tad nopriecājos un apņēmos mājās izlasīt. Blakus rakstam bija 2 linki uz citām vietām, kur šis pats vīriņš izsakās jau krietni niknāk. Par laimi, es adreses ievēroju. Jo- atnākot mājās un atverot TVNETu ieraudzīju blakus virsrakstam uzradušo itālisko "papildināts", bet abi linki bija pazuduši. Ko tad nerakstīja, kā ir- "cenzēts"?
Lai tautai nezustu iespēja tikt pie info, te būs nozagtie linki:
http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2009&month=7&article=2
http://www.lv.lv/index.php?menu=DOC&id=183769
Starp citu, tajā pašā TVNETā, pameklējot uz vārdu Hadsons, var dauz ko atrast. Interesanti paskatīties uz datumiem un salīdzināt, ko viņš teicis vēl treknajos gados, kad vidējā statistiskā šejienes iedzīvotāja izpratne par valsts ekonomisko tagadni un nākotni bija krietni citāda.

Spītīgi turpinu staigāt bez zeķēm, jo viņas uzvilkt nozīmētu atzīt rudens atnākšanu. Bet nupat, piedodiet, es tomēr kuršu guni. Un šoreiz ne vienkārši tāpēc, ka man patīk, kā tās liesmiņas tur aiz stikla durtiņām skraida.

Braucam. Blakus ceļam pļavā, kur zāle līdz acīm, kaut kas kūņojas. Ciešāk ieskatoties, caur smilgu skarām redzams Karību pirāts, nē, vecs igaunis ar garām, sirmām, izspūrušām matu šķipsnām, kas pļavas vidū sēž ratiņkrēslā un ar līkā, acīmredzot no kāda zara taisītā kātā iestiprinātu izkapti pļauj zāli. Tas daudz ko izskaidro.
Un vēl. Interesanti, ka gultnis gan latviešu gan igauņu autoservisu valodās skan vienādi- podšipņik. Viegli saprasties.

Bet tagad man vajag kaut ko šausmīgi sarežģītu: vai un uz kāda pamata iespējams atjaunot tiesvedību lietā, kurā noslēgts mierizlīgums, ja ir mainījušies ārējie apstākļi, kas mierizlīguma slēgšanas brīdī iesaistītās personas +/- apmierināja?

Mmmmeža zemenes un mmmmmellenes, un mmm.... gailenes, mmmm...
Pilns mežs.
Tu, cilvēks, ar vislabākajiem nodomiem dodies džungļos sameklēt kontrolpunktu vietas, kur kārtējam mazohistu pulciņam kaifu ķert un kaklu lauzt, un atduries pret tādiem kārdinājumiem. Iznākums pilnīgi prognozējams (un ierasts :D)- pēdējie metri brikšņu tiek pieveikti tumsā.
Un jā, ko dara ļaudis, kad auto, nespēdams pa smiltīm uzkūņoties stāvā kalnā, iestrēgst pāris metrus (ceļa, ne vertikālos) no kalna gala? Pareizi, norok kalnam galu.

Šodien mazā priekšniece pasūrojās, ka lielā priekšniecība esot ar ļoti smagiem mājieniem likusi saprast, ka viņai esot saviem padotajiem, tas ir, mums, jārāda priekšzīme, ar laimīgu smaidu sejā strādājot virsstundas un visādi jāmudina mūs darīt to pašu. Apmaksa? Kāda apmaksa? Tagad vispār esot jābūt laimīgiem, ka darbs esot, esot piesaukuši kā piemērus skolotājus, pensionārus un ko tikai vēl ne. Ja sadomāšot nostāties opozīcijā, lai skatoties, ka pašu neatlaižot.
Šajā brīdī man šī loģika kļūst nesaprotama. Ja viņa tiek spiesta strādāt virsstundas, tātad viņas darbs IR vajadzīgs, turklāt lielākos apjomos, nekā viņa spēj pievirpot 8 stundās. Savukārt, ja viņu grasās atlaist, tātad viņas darbs NAV vajadzīgs. Tad kā, ir jeb nav?

Blakus apsvērumi man ir par attieksmi kā tādu. Ja mans laiks ir mana prece, ko es tirgoju savam darba devējam, bet viņš vēlas, lai es šo preci atdodu par velti, tad kā to sauc? Ja runa būtu par mazu nabaga kantorīti, kas taisās izputēt, varētu teikt, ka tā ir ubagošana vai uzaicinājums kļūt par sponsoru. Bet ja tā ir liela starptautiska ar peļņu strādājoša kompānija, kas uz mazajiem austrumeiropas ļautiņiem runā no spēka pozīcijām, izmantojot atklātus draudus?
Vienu es zinu skaidri- korporatīvais vainags uz pārslodzes un nervu sabrukuma piebeigta darbinieka kapa nav mana nākotnes vīzija. Bet tā kā neko vairāk viņi piedāvāt netaisās, tad šis dīls netiks noslēgts.

Pirmdiena, atvaļinājums beidzies, nakts negulēta. Pēc aklimatizācijas grūtību pilnas darbdienas braucu mājās, knapi spējot noturēt acis vaļā.
Bauskas sošoseja kā jau Bauskas šoseja- šaura, nelīdzena un pilna. Kaut kāds lohs velkas pa priekšu, pats nebrauc un citiem neļauj. Loham izgriežas priekšā liels, garš monstrs un vēl vairāk visu nobremzē. Sassodīc. Sagaidu brīvu ceļu (ar rezervi, jo koncentrēšanās skills ir tuvu nullei) un velku garām, vispirms loham, tad smagajam. Tālumā parādās pretimbraucošie, apsveru, ka jāuzmin, lai normāli bez stresa ierakstītos. Minu, ātrums pamazām pieaug (sasodīts, kur pēdējā laikā pazudis velkamais?), bet nu steigas nav. Esmu garām garajam monstram par 1/4... par 1/3... pēkšņi ko es redzu? Līdz pretīmbraucošo ugunīm vēl ir tālu, bet tepat, tuvumā- pa pelēku šoseju palēks džips bez ugunīm brāžas tieši man pretī, un ir jau gandrīz pavisam klāt...
Paldies tam tur augšā un arī tam tur autoservisā, kas 2 nedēļas atpakaļ, izjukušās kolodkas mainot, nošķobījās, ka ar šitiem diskiem vairs tehnisko neiziešot, davai mainīt tos arī. Nabaga riepas kauca un smirdēja, tomēr pēdējā brīdī paslēpos smagajam aiz resnās pēcpuses.
Morāle? Da nav morāles. Cik reižu pati neesmu aizmirsusi ugunis ieslēgt- par to pat īsti dusmoties nav jēgas. Drīzāk tāds kā atgādinājums, ka pēdējā laikā atkal esmu sākusi skriet tā, it kā atvēlētajā laikā gribētu pagūt divas dzīves nodzīvot. Da nu to visu, labāk ieliešu sev vīnu. Šodien- itāļu vakars, Sangiovese.

2 spilgtākie iespaidi no vienas dienas pastaigas pa Nīkopingu: Tualete pilsētas parkā ar silto ūdeni un jūtami uzsildītu gaisu (ir jūnijs, ja kas, kaut arī auksts pēc suņa!) un lakricas saldējums.

Diez, to dziesmeli pēc Zandera komentāriem par valdības kārtējiem laupītājspriedumiem dīdžejs izvēlējās nejauši vai apzināti?
Dziesma pati par sevi nekāda, bet tas piedziedājums... De-dzi-ni, vēl nav par vēlu! :D

Neatceros, kuru dienu tas bija, bet arī aizmirst negribu- rēcīgi tomēr. Tātad: kādu laiku atpakaļ, speciāli nemeklējot, patrāpījās zem acīm kārtējais fufeļhoroskops, un aiz neko darīt es jamo izlasīju. Tiri piri, koroč šonakt sapņotais būs saistībā ar šābrīža svarīgiem notikumiem jūsu dzīvē, tam būs liela simboliska jēga, ko, iespējams, sapratīsiet kaut kad vēlāk, utt. tādā garā. Vēl nodomāju- jā, jā, būtu jau skaisti, ja tikai es jelkad kaut ko sapņotu.
Nākamajā rītā pamostos, un saprotu, ka pa ilgiem gadiem esmu sapņojusi gan.
Jau labu laiku es taisījos mainīt zobubirsti- bija jau nopirkta, bet slinkums izplēst no iepakojuma, tā viņa tur mētājās pa skapīti jau vairāk kā mēnesi. Nu, un sapnī es redzēju, ka esmu tās zobubirstes nomainījusi- veco izmetusi, iepakojumu no jaunās arī. Izpakošanu esmu izveikusi pie miskastes, un izpakoto jauno zobubirsti nolikusi un atstājusi turpat uz galda virsmas. Bet tur man ir plīts, elektriskā, un es, no rīta pieceļoties, redzu, ka jaunā birste ir tur piespiedusies un sakususi tāda nesmuka, riebīga, vārdu sakot, nav lietojama. Sapnī vēl nodomāju, ka laikam jau plīts bija tikko izslēgta un nebija paspējusi atdzist.
Ņemot vērā, ka vienīgie man svarīgie notikumi šobrīd ir saistīti ar ieilgušajām reformām darba vietā, ņemot vērā visu to, kādi ir jaunie apstākļi pēc jau notikušajām pārmaiņām, gribas teikt, ka tam kaktu astrologam šoreiz var izrādīties taisnība.

Bērns šosestdien aizlikās uz Katanas ieceļotāju turnīru. Tas bija tikko, kad mēs, lielie, viņu ņēmām kompānijā pie galda, vnk lai spēlētāju skaits salasītos, bet jēgas, protams, tur bija maz- vieni zaudējumi un asaras.
Pēdējā laikā viņam arvien vairāk tādu soļu- pašam savā dzīvē. Jocīga tā sajūta- ka viņam mani vajag arvien mazāk un mazāk.
Liekas, sāku saprast, kas ir aiz ādas tām sievietes, kas, pirmo metienu līdz tīņu vecumam aizvadījušas, veikli apbērnojas vēlreiz. Laikam taču kaut kāds pašpietiekamības trūkums, jebšu bailes no tās sajūtas, kad paliec aci pret aci ar sevi un savu pašas dzīvi.
Nē, man tā nebūs. Brīvība ir viena no lielākajām un svarīgākajām baudām. Esmu pēc tās noilgojusies.

Kad Bērnu Klīniskās slimnīcas uzņemšanā teicu, ka atvedu pastāvīgo klientu, kundzīte palūrēja monitorā un teica- phe, jums tak pat klase nav datos nomainīta, tā ka šogad vēl nemaz neesat bijuši- tas jau nekas nav!
Pēdējo 2.5 gadu laikā 2 lauztas rokas, 1 šūta galva, tagad atkal ģipsis, lauzts tomēr neesot. Apdrošinātājiem paveicās.
Un kā to var dabūt gatavu, prakstiski neatejot no datora?

Tīrot telefonu, atradu īsziņas, citēju ienākšanas kārtībā:
1. Starts pēc 3 minūtēm.
2. Būsim no rīta ar šaušanas mērķiem!
3. Sirsnīgi sveicu māmiņdienā! Tā puķe uzzied, ko Tu paņem rokā/Tā sirds sāk mīlēt, ko Tu uzlūko/Tev ir jau viss, Tu staigā zvaigžņu lokā/Es Tev vairs dāvāt nevaru neko.
Ļoti objektīvs manas dzīves atspoguļojums. :)
Morāle: jūsu telefons stāsta par jums daudz vairāk, kā jums šķiet.

Svētdien iestādīju etiķkoku. Šodien nopirku figūrzāģi. Tāda līdzsvarota sajūta, dienu aizvadot. Drīz sākšu figurēt.
Pie viena atcerējos veco uzstādījumu vīriešiem par koka stādīšanu, dēla dzemdināšanu un čūskas sišanu. Dēls man arīdzan ir. Tikai čūskas sist netaisos. Lai tak lodā. Vai tik šī nebūs tā būtiskā nianse, kas mūs atšķir. :)