Pirmdiena, atvaļinājums beidzies, nakts negulēta. Pēc aklimatizācijas grūtību pilnas darbdienas braucu mājās, knapi spējot noturēt acis vaļā.
Bauskas sošoseja kā jau Bauskas šoseja- šaura, nelīdzena un pilna. Kaut kāds lohs velkas pa priekšu, pats nebrauc un citiem neļauj. Loham izgriežas priekšā liels, garš monstrs un vēl vairāk visu nobremzē. Sassodīc. Sagaidu brīvu ceļu (ar rezervi, jo koncentrēšanās skills ir tuvu nullei) un velku garām, vispirms loham, tad smagajam. Tālumā parādās pretimbraucošie, apsveru, ka jāuzmin, lai normāli bez stresa ierakstītos. Minu, ātrums pamazām pieaug (sasodīts, kur pēdējā laikā pazudis velkamais?), bet nu steigas nav. Esmu garām garajam monstram par 1/4... par 1/3... pēkšņi ko es redzu? Līdz pretīmbraucošo ugunīm vēl ir tālu, bet tepat, tuvumā- pa pelēku šoseju palēks džips bez ugunīm brāžas tieši man pretī, un ir jau gandrīz pavisam klāt...
Paldies tam tur augšā un arī tam tur autoservisā, kas 2 nedēļas atpakaļ, izjukušās kolodkas mainot, nošķobījās, ka ar šitiem diskiem vairs tehnisko neiziešot, davai mainīt tos arī. Nabaga riepas kauca un smirdēja, tomēr pēdējā brīdī paslēpos smagajam aiz resnās pēcpuses.
Morāle? Da nav morāles. Cik reižu pati neesmu aizmirsusi ugunis ieslēgt- par to pat īsti dusmoties nav jēgas. Drīzāk tāds kā atgādinājums, ka pēdējā laikā atkal esmu sākusi skriet tā, it kā atvēlētajā laikā gribētu pagūt divas dzīves nodzīvot. Da nu to visu, labāk ieliešu sev vīnu. Šodien- itāļu vakars, Sangiovese.
Bauskas sošoseja kā jau Bauskas šoseja- šaura, nelīdzena un pilna. Kaut kāds lohs velkas pa priekšu, pats nebrauc un citiem neļauj. Loham izgriežas priekšā liels, garš monstrs un vēl vairāk visu nobremzē. Sassodīc. Sagaidu brīvu ceļu (ar rezervi, jo koncentrēšanās skills ir tuvu nullei) un velku garām, vispirms loham, tad smagajam. Tālumā parādās pretimbraucošie, apsveru, ka jāuzmin, lai normāli bez stresa ierakstītos. Minu, ātrums pamazām pieaug (sasodīts, kur pēdējā laikā pazudis velkamais?), bet nu steigas nav. Esmu garām garajam monstram par 1/4... par 1/3... pēkšņi ko es redzu? Līdz pretīmbraucošo ugunīm vēl ir tālu, bet tepat, tuvumā- pa pelēku šoseju palēks džips bez ugunīm brāžas tieši man pretī, un ir jau gandrīz pavisam klāt...
Paldies tam tur augšā un arī tam tur autoservisā, kas 2 nedēļas atpakaļ, izjukušās kolodkas mainot, nošķobījās, ka ar šitiem diskiem vairs tehnisko neiziešot, davai mainīt tos arī. Nabaga riepas kauca un smirdēja, tomēr pēdējā brīdī paslēpos smagajam aiz resnās pēcpuses.
Morāle? Da nav morāles. Cik reižu pati neesmu aizmirsusi ugunis ieslēgt- par to pat īsti dusmoties nav jēgas. Drīzāk tāds kā atgādinājums, ka pēdējā laikā atkal esmu sākusi skriet tā, it kā atvēlētajā laikā gribētu pagūt divas dzīves nodzīvot. Da nu to visu, labāk ieliešu sev vīnu. Šodien- itāļu vakars, Sangiovese.