Tīksminos par savu bezdarbnieka statusu, ar baudu beidzot veltot visu laiku tikai sev... un esmu pārsteigta, cik daudz ir ko darīt. Jau trešo nedēļu teorētiski esmu uz brīvām kājām, bet ne dienu nav bijis laika gulēt ilgāk par astoņiem (kādas šausmas rūdītai pūcei)! Brīvdienām bija saplānota kaudze varoņdarbu, bet nokrāvos ar pretīgu vīrusu un neizdarīju neko, par ko nespēju beigt sevi šaustīt. Rādās, ka biznesmeņa dzīve nebūs viegla. Kur lai bēg, ja priekšnieks-izdzinējs sēž pašai iekšā?