Šodien mazā priekšniece pasūrojās, ka lielā priekšniecība esot ar ļoti smagiem mājieniem likusi saprast, ka viņai esot saviem padotajiem, tas ir, mums, jārāda priekšzīme, ar laimīgu smaidu sejā strādājot virsstundas un visādi jāmudina mūs darīt to pašu. Apmaksa? Kāda apmaksa? Tagad vispār esot jābūt laimīgiem, ka darbs esot, esot piesaukuši kā piemērus skolotājus, pensionārus un ko tikai vēl ne. Ja sadomāšot nostāties opozīcijā, lai skatoties, ka pašu neatlaižot.
Šajā brīdī man šī loģika kļūst nesaprotama. Ja viņa tiek spiesta strādāt virsstundas, tātad viņas darbs IR vajadzīgs, turklāt lielākos apjomos, nekā viņa spēj pievirpot 8 stundās. Savukārt, ja viņu grasās atlaist, tātad viņas darbs NAV vajadzīgs. Tad kā, ir jeb nav?
Šajā brīdī man šī loģika kļūst nesaprotama. Ja viņa tiek spiesta strādāt virsstundas, tātad viņas darbs IR vajadzīgs, turklāt lielākos apjomos, nekā viņa spēj pievirpot 8 stundās. Savukārt, ja viņu grasās atlaist, tātad viņas darbs NAV vajadzīgs. Tad kā, ir jeb nav?
Blakus apsvērumi man ir par attieksmi kā tādu. Ja mans laiks ir mana prece, ko es tirgoju savam darba devējam, bet viņš vēlas, lai es šo preci atdodu par velti, tad kā to sauc? Ja runa būtu par mazu nabaga kantorīti, kas taisās izputēt, varētu teikt, ka tā ir ubagošana vai uzaicinājums kļūt par sponsoru. Bet ja tā ir liela starptautiska ar peļņu strādājoša kompānija, kas uz mazajiem austrumeiropas ļautiņiem runā no spēka pozīcijām, izmantojot atklātus draudus?
Vienu es zinu skaidri- korporatīvais vainags uz pārslodzes un nervu sabrukuma piebeigta darbinieka kapa nav mana nākotnes vīzija. Bet tā kā neko vairāk viņi piedāvāt netaisās, tad šis dīls netiks noslēgts.