paska' kā puteklsi skrien
Tu atveri man acis un liki to saskatīt. liki man noticēt, ka neesmu tāda. Tu liki man saprast, ka manī ir vairāk.
Tu esi pirmais, kam ir brūnas acis.-manās fantāzijās.-manā platonijā.-jauns stāsts?!

daudz maiguma un jūtamu smaržu. Tu baidies. es baidos. Tu smaidi. es smaidu. Tu gribi, bet klusē un klusītēm trīci, vēlēdamies ko pavisam klusu, maigu un patīkamu iečukstēt manās tikko sasilušajās ausīs.no rīta Tu vēlējies sajust manas rūpju pilnās rokas savās. Tu vēlējies, lai pārklāju Tavu seju ar skūpstiem. Tu vēlējies apskaut mani un sajust mana kakla mierinošo smaržu. Tu nobijies par to, ka nevarēsi tikt uz lekcijām un aicināji mani aiziet Tev līdzi uz dambi. Viss bija kārtībā, nekas nebija applūdis, vilciens taurēja. lai arī cik auksts, stindzinošs bija tas vējš, kas sitās pret logu un mēģināja ielauzties pa durvu apakšu.. mums bija silti. un nu man ir auksti, jo Tevis šeit nav. tas ir visvienkāršākais trūkums pēc otra maigā siltuma, nekas vairāk, nekas mazāk. ta nav vientulība un tas nav bezspēks.

es zinu, ka tā bija Tava balss..

viņa teica,ka nu Tu kādu ilgāku laiku neliksi man mieru. es ceru, ka ta būs.