šī brīža dzīve
Ja Tu zinātu, kādā dirsā viss ir.
sastrīdējos ar mammu vakar. Par ko? par to, ka es nedrīkstu prašit nevienu ārpuskārtas brīvdienu. Neskatoties uz to, ka kolēģi iet atvaļinājumos. Redziet, man taču ir tāds darbs, no kura atkarīgas cilvēku dzīvības, es taču glābju cilvēku dzīvības! katra mana darbadienas minūte, sekunde darbā ir neglābjami svaŗiga un neaizvietojama! Tu ko! traks esi?! Man jābūt ne minūti vēlāk jau darbā un ne minūti ātrāk prom. Tas ir negrozāmi. Kamēr mani kolēģi drīkst nākt vēlāk un prom iet ātrāk, vai vispār neierasties darbā. Alga man ir vismazākā, ja to vispār var nosaukt par algu. Eglē strādājot es šādu algu varu nopelnīt 3 dienu laikā. Un skumjākias ir tas, ka mana māte tam netic! Viņai liekas, ka naudu var nopelnīt tikai pārdabiski smagi strādajot un sevi nožņaudzot teju līdz nāvei. Skumji ir arī tas, ka es nedrīkstot rakstīt atlūgumu, jo tad būšot šuasmīgākais ārprāts, utt. Un jo vairāk es aizstāvu savu viedokli un savas pārliecības, jo vairāk uz mani izdara spiedienu un spēlējas ar manu prātu, izmantojot viltīgas vārdu rīmes. Minot arī to, ka galu galā es esot pieaudzis cilvēks un pati varu izlemt, ko iesākt, bet.. pēc mirkļau jau paceltā balsī izsaka:" Es vnk redzu, ka Tu pieļauj manas kļūdas!"

un ko redzu es? es redzu to, ka mani mēģina padaŗit par tādu pašu nožēlojamu dārzeni, kādi ir pataisīti mani tuvākie kadri. Un esmu tāds briesmonis, kurš nespēj tam vieglprātīgi ļauties. Jo vairāk mani cenšas "nosēdināt savā vietā", uzmest 3 saujas smilšu uz mūžīgiem laikiem par teju iztika sminimumu and shit.. jo vairāk es spītējos un niķojos un cenšos aizbēgt.

Tu tiešām domā, ka man būtu vēlme, kaut mazākā interese par prombēgšanu, ja man šeit būtu kas tāds, ko būtu vērts uzskatīt par svētu?! Man ir, jā, protams, bet ne tādā mērā, kas spētu cīnīties ar tiem zvēriem, kuri lepni un egocentriski izlaupa, izplosa Tavu dvēseli, piedrāž Tavu morāli un izņīrgā Tevi, paši jusdamies kā varoņi un uzvarētāji. Un tos sauc par vecākiem, kuriem " rūpot". Redzi.. mani vecāki ir savādāki nekā citiem varētu šķist un cits mani varētu nosodīt par manu attieksmi. Bet.. piedod, atvaino! Ja Tavu vecāki būtu spējīgi izēst no Tevis kaut pēdējo santīmu, piemuļķot Tevi un atņemt Tev pienākošo un piederošo, izņirgājoties par Tavu it kā nožēlojamību, ko galu galā paši vecāki Tev ir radījuši.. tad arī Tev nebūtu nekāda svētuma sajūta vairs vecākus uzskatīt par tādiem vēcākiem, kā lielākumam tautiešu. Mani vecāki uzvedas tā it kā viņu bērni būtu viņu sāncenši, konkurenti, kļūdas. Ir neiespējami dzīvot laimīgi šādu cilvēku tuvumā. Un viņi nemitīgi mēģina no Tevis gūt kādu labumu. Nemitīgi. Ikviena vizīte, izdarītā leita ti kun tā atsauksies uz viņime, nesot viņiem kādu labumu. Man no tās visas liekulības jau metas nelabi un gribas vemt. Man ir pretīgi no tā, ko viņi izpilda. Viņiem ir totāli sadirsta morāle, piedirsta dvēsele un izkropļota psihe. Es negribu tajā perversībā turpmāk vairs noskatīties. Es negribu mācīties no viņiem un būt tik pat pretīga un necienīga. Es negribu būt saviem bērniem tāda- vienaldzīga, egoistiska pašlabuma meklētāja.

Un te arī ir izskaidrojums, kāpēc es vinemēr jūtos tik vientuļa un sirdī vienmēr jūtos viena. Vai Tev tiešām liekas, ka ar tādiem vecākiem/ tādu ģimeni ir iespējams normālam cilvēkam justies savādāk?! Vai Tev tiešām liekas, ka šādos apstākļos ir iespējams nevēlēties miru un brīvību?-cenšoties pie tā tikt, aizbēgot no šiem morālajiem kropļiem?

Jā, es esmu ļauna, es esmu briesmonis utt. Bet vai tā ir, ja es vnk izklāstu lieta sīstajos vārdos, faktus patiesajā gaismā? Vai tik tie''sam citiem ir tik gŗuti to apzināt. Pretīgi. Nožēlojami.