trauksme tiek ieaudzināta jau kopš lielo logu dienām, lūkojoties uz garāmtraucošām gaismām. kāds stars skāris tavu seju, un, re, te nu mēs esam - izsisto logu dienās. bet neraizējies, es tevi auklēšu, māsiņ, šajās četrās baltajās sienās, kuras dažs labs dēvē par mieru; es tev došu zāles, māsiņ, turēšos prom no logiem, neiešu tālāk par durvīm. es darīšu visu, tikai apsoli nepāriet. |
kas nāk tavā klusumā tēju vārīt? kas kafiju dzert? kas tavam klusumam ēna? kas tavu klusumu melo? es esmu troksnis, es esmu plīsusi skaņa, man cauri cimdi. |
savos sapņos atkal esmu vējš, plūstošs pa tava, nu jau sabrukušā, balkona durvīm. tagad tu esi atgriezusies otrajā stāvā un vāri kafiju, kamēr tava dzīvokļa iemītniece guļ murgpilnā miegā. tu apzinies, ka tevis šeit vairs nav un lūdz manu palīdzību, bet viss, ko es spēju pateikt melns krusts sarkanu kļavlapu piebirušajās debesīs. |
tu smaržo pēc skujām tavi mati ir spoguļa lauskas čūska kas rij savu asti tu smaržo pēc skujām un kad pieskaros tev manās acīs ir spoguļi telpas kas neved nekur bet tavi mati tie smaržo pēc skujām joprojām kad piezogos nepamanīts joprojām ar zemi aiz nagiem un ceļu kas neved nekur tik acīm kas projām uzvelc man krustu uz pieres tavi mati smaržo pēc skujām |
lēni atveras acs trešā un atvars krūtīs melnie caurumi griežas |
es aizeju rīta miglā kā kokos nosirmo rasa manas kājas ir vēja izpūsti stiebri un basas |
ir labi turēt sapni, un varbūt arī turēties. tas jāatceras. |
gaismas stari un tev jau ir vienalga kas par dienu kas tiesa kas ne stari nāk pār tavu pielijušo pieri pērnā lietū uz palodzēm parunāt tu nespēj un negribi mācēt ierunāt citu balsis deviņi stāvi bet piektajā dzīvo tu un ceri kāds atnāks atskan kliedziens un dzīpari savijas virvē ar kuru tu pietauvo kuģi nāk stari nāk un aiziet nobālē nebūtībā un traucē viss kas ir apkārt un dziesma skan ar stariem kas aiziet nekur palodzes uz tavas norasojušās pieres māsa tēvs un māte sēž citur bet tavi stari melo nestāsta tik paģērē piespiest pieri norasojušām durvīm piektajā stāvā un gaidīt kad tu nokāpsi no sava devītā. apnicis lietus pārstājis jau līt sen. bet stari nāk stari pazūd. tu atkārtojies. apnicis. smēķēt kāpņutelpā. tu to nekad nesapratīsi. tev arī nevajag. pieburt starus. |
mēs esam pārņemti ar priekšmetiem, precīzāk, ar nospiedumu atstāšanu tajos, un esam veids, kādā priekšmeti sazinās cits ar citu. kad priekšmeti aiziet, aiziet arī daļa no mums. jā. es nesu sevī visu to nospiedumus, kas uz manis savulaik sēdējuši, likuši grāmatas vai kāruši drēbes. es nesu sevī visu lidoņu sapņus. es esmu savu priekšmetu priekšmets, un šie sapņi manī rada sprostus. šādos brīžos esmu caurule un vienlaikus tajā strēgušais ūdens, bet es nespēju nepieskarties, kā arī izvairīties no pieskāriena. un visu laiku nepamet sajūta, ka arī pieskāriens kļūst par priekšmetu. |
tā saplaukst pumpuri kā pirmais vārds es esmu muskulis tavā trauslajā stāvā kāds mani radīja no ūdens, pēc pārvērta mālā es biju stars tā palo upes un aizplūst tālāk tā balo kauli kā lietū skan skārds |
krīt tasē lāse noskan dzērvju kāsis un krāsās saplaukst durvju rokturis prom pēdas aizved rasā manu māsu tu paliec siena, grīda, spogulis kāds pienāk, ieskatās bez putniem, zvaigznēm izgaismotas velves krīt tasē lāse
|
pavasaris kož aknās. putni kļūst par jumtiem, bet grīdu nav. |
te nu es esmu. varbūt sen jau bija laiks. |