mēs esam pārņemti ar priekšmetiem, precīzāk, ar nospiedumu atstāšanu tajos, un esam veids, kādā priekšmeti sazinās cits ar citu. kad priekšmeti aiziet, aiziet arī daļa no mums. jā. es nesu sevī visu to nospiedumus, kas uz manis savulaik sēdējuši, likuši grāmatas vai kāruši drēbes. es nesu sevī visu lidoņu sapņus. es esmu savu priekšmetu priekšmets, un šie sapņi manī rada sprostus. šādos brīžos esmu caurule un vienlaikus tajā strēgušais ūdens, bet es nespēju nepieskarties, kā arī izvairīties no pieskāriena. un visu laiku nepamet sajūta, ka arī pieskāriens kļūst par priekšmetu.