tas paradokss tas paradokss tas paradokss
ja viss ir kopējs, tad, kas ir mans. draiskais komats un stingrais punkts. tunelis. tas stārastas. aston martin klaipēdas kalni un maģiskais kalns, trakais kalns, melnais kalns. azbesta tunelis. kalna skursteņi. kalna pleci. placdarms nolikt pļaku. saules kalni. karstie kalni. kaka izkalst un to apēd putni un kukaiņi. kaka apēd kaktusu. no iekšas izskatās mājīgi. materiālās kaktusa sienas laiž cauri saules gaismu. lampu gaismu mums nevajag. mēs gribam būt tumsā, kad ir nakts. taustāma saule caur pieri iet masa. tunelis telpā un laiks kā kaklarota. kakls un tunelis ir periskops. skatāmies kalnā, starp kaulu smailēm spīd saule kā zvaigzne ar stariem uz visām pusēm un mēs ejam iekšā pašā centrā, jo mums vajag simetriju, kur taustīties. mēs gribam sajust ar saviem nerviem, kā pulsē saule tik cieši, cik cieši spēj panest mūsu procesors grafīnītes terīnītes brokāti un mežģīnes kā galda sega un dekors nevis kā sintētiskais lakrils, kas ir tik spīdīgs, ka liekas viss tur ir slapjš, bet stalaktīta spieķis ir ieliekts un mērs ir pilns ar sodrējiem, ko ejam nodot uz pili nodot slapjās lupatās mērcētas lapas slienas nodot pelēkās paliekas atdot ar visiem ratiem un putekļainajiem kartupeļu maisiem, kas bija uzvilkti mugurā kājās un gurnos un arī pats kartupelis bija maisā un atnāca lauka putekļus nodot pilī saslapina pirksta galu un skaita obligācijas skaita pavarda nācijas kas ir ļoti attālināts apzīmējums kaitei un parādam, kas apliek ar smagumu gājienu praidā uz visurvācijas fona skapjus taisa no biļetēm un biļetes no skapjiem.