redzot ikdienā tos atsaldētos piderasus, kas klīst kaujas vienībās pa astoņi un citos skaitos. viņiem tikai izdali jobannus t kreklus, džinsus un krosenes un viņi ir tāda amorfā gāze, kas laupa kādreizējās nojautas un cerības, ka ārzemēs gan dzīvo viss tas cilvēces zieds, ko ikdienā neizdodas redzēt. ar tādu joni atņemas tik liels kumoss no pasaules iedzīvotāju cerības. atliek tikai abstrakti indivīdi kaut kur perifērijā. lielā masa mani smacē, un arī aizbēgt vairs nekur nevar. implodēt, eksplodēt, eksportēt kakas uz kosmos stacijas trapa iesprūda modele un nolauza savam dēlam degunu. vot banāc, kā mēs tagad savilksim zvaigznes debesīs, lai katram būtu pa radio stacijai un lai mēs visi viens otru kastrējam?