no rīta sasnidzis sniegs. mazliet uztraucies? jā, jo man ir atbildība. ko tu ar to darīsi? es ar viņu kopā uztraukšos, un varbūt viņa mani kaut kur aizvedīs, lai gan tā būtu muļķīgi cerēt, vienkārši uztraukums, tas ir, atbildība ir kā mazs bērns kas atstāts pieskatīt, tipa nevar atstāt vienu sētā, tāpēc jānēsā līdzi. nejau man viņa vajadzība tas uztraukums, tas pienākums, bet kaut kā neētiski atstāt vienu, ko viņa viena darīs tas uztraukums, tas pienākums. tā es te čelendžoju. pagaidi. paklausies, varbūt tu no viņas vari tikt... stop. es apmēram nojaušu ko tu gribi teikt. bes es negribu to izdarīt mākslīgi. es labāk izpildīšu pienākumu, pavisam maz vēl ir palicis. vai tu tagad velc kaut kādas paralēles ar papildu interpretācijām? tas ir mans prāts, kas to dara, es runāju par gluži konkrētu lietu. vai tā ir taisnība? nujā, man nav nekādi apzināti citi nodomi. tu izklausies lipīgs. nu ko tu gribi, ja pats dod kaut kādus stulbus mājienus, tad jau var justies vainīgs nepārtraukti par visu, ko tu varētu, ko būtu varējis, ko esi domājis utt. tur jau var traks palikt. vajag tomēr kaut kā nošķirt. tad nu lūk, es šodien došos ekspedīcijā ar pavisam konkrētu mērķi parīvēties gar printeriem, kopētājiem un pasta lodziņiem. nu labi, lai tev veicas, es gan mēģināju tevi izvilināt uz kādu provokāciju, bet šķiet, ka esi gluži lietišķi noskaņots. zini, man jau tā kā apnicis tā kā cik var vilkt un tādā garā, šodien došu vienu porciju un vispār man šodien ir brīvdiena, tāpēc esmu svabads gars un normāli varēšu atvilkt elpu, to vajag izdarīt kvalitatīvi, lai nav nekādas zamazkas.