mana problēma ir tāda, ka man ir ieradums konfrontēt cilvēkus. atsevišķos gadījumos tas ir efektīvi, bet pārsvarā rada tikai raizes. es tagad, piemēram, izdomāju iztaujāt raivi par viņa istabas biedriem (viņš dzīvo kopmītnēs) un tādi izrādās veseli divi. abi jaunāji, viens pirmajā otrs trešajā kursā mācās. profesionālās mācību programmas.
tātad es vēl neesmu īsti drošs izjautājot raivi (un citus cilvēkus) ar domu iegūt man interesējošo informāciju, gluži ar nolūku to pierkastīt.
paprasīju kur viņi iet skatīties tv. ravis saka, ka esot nopirkuši lietotu tv pa 30 latiem. jautāju vai šie sametās? nē, viens no biedriem esot nopircis, internetā esot paskatījies, krāsainais.
šie vienreiz esot nodomājuši ievilkt kabeļtelevīziju, pat atnākuši meisteri, bet teikuši, ka neesot iespējams. citās istabiņās gan esot ievilkta.

nedomāju ka šādi pārkāpju kādas personas tiesības vai kādu aizvainoju. es vienīgi atstāstu ko redzu un ko man stāsta. bet vai mani nodomi ir tīri? jā, man nav nekas ļauns padomā. nu un kas ka man ir jautri, nekas ļauns. neko nesagrozu, arī neiekrāsoju netīkamās krāsās. tad jau tie visi cūkas žurnālisti, kas jebkuru tekstu sagroza kā vajag, tad jaut tos pirmos jāiet pie staba siet. bet es jau nesalīdzinu sevi ar citiem, mana sirdsapziņa ir tīra manā priekšā. blakus stāv tas mazais plānotājs un es pilnīgi jūtu patīkamo sajūtu, kad tam pieskaros, elegants materiāls