laikam biju mazliet piemidzis. vēl šķiet, ka nedrošība ir svarīga kā adrenalīns, kas iemet jaunā tarelkā, karietē. šī kariete tad izvedīs cauri divdesmit minūtēm. stāvēju ārā un domāju, ha, man jau nav jāuztraucas, viss pats uzrakstīsies, bet nepareizi domāju. līdzīgi kā pildot mājasdarbus, brīdī kad iedomājies, ka kāja pirmā, tad arī vairs negribas un nevaras, bet pretēji var. domas ir ārkārtējas un domas ir dažādas. es rakstu tagad, bet ko es rakstu. tas ir labs jautājums. esmu mazliet saguris, līdzīgi kā vakardien vienā momentā vajadzēja aiziet pagulēt, tā arī tagad vajadzēja un tad es pamostos ar svaigu galvu, bet tagad esmu mazliet sastāvējies un stāvēju ārā un prātoju, ka vajadzēja savādāk. tad lauru lapas ir košas un gurdenas manos gurnos. es uzskatu, ka esmu aizticis kādu svarīgu stīgu savos iepriekšējos ierakstos, tie atvēra kādu dzīvelības vāceli. tā ieplūda manā upes baseinā un gaudo pret rītu. es biju izdzirdējis to troksni, kas ar platekrāna spīdumu mani pasēja uz lielceļa un gaudot man pēkšņi aptrūkās. es varētu pastāstīt par savu brāli, kā viņš apprecējās ar krievu meiteni zviedrijā. tur bija lieli torņi un pats pieminēšanas fakts man atklāj kādus slāņus, kā paceļot presētu lapu kamolu un segā ietinies es vairos paskatīties uz to dienu notikumiem, jo man svinības ir šķērmas, bet kāpēc? tas ir labs iemesls analīzei un es jopcik atkal neesmu izlasījis nekādu uzziņas materiālu līdzīgi kā ar nagu griezšanu. tagad uz labu laimi atveru kādu tabakas lapu un redzu tur grafiski attēlotas kaujas lidmašīnas. man vajadzīgas grāmatas pdf formātā ar attēliem, tā es labāk varu gūt avotu saviem stāstiem un gaidīto avīžu vietā tika piegādātas tikai dažas jēlas dzeltenās preses, kas manī nevar rosināt garu, tādēļ es apkopoju savas spējas un došos kaut kur internetos bolīties pēc patiesības stāstiem. uz galda stāv viens zemes greipfrūts fruits tas saucamais ir un domas manas paliek mierīgas, kad apzinos, ka prāta nomierināšanai var izmantot lauru lapas un baldirjāņu lapas un kadiķi var pavēdināt istabu, lai gaume saglabājas tieši tādos apmēros, kā es to biju iedomājies ričarda niksona sarakstītajā brauna atslēgas caurumā mistera doriana greja portrets, kas savā skapī glabāja  autora balamutes un domas raisījās tam strauji. paņemsim piemēram bodlēru, cik viņam aizņēma laiku sarakstīt savus slavenos dzejoļus, bet cik aizņēmu bukovskim un selindžeram mēroties spēkiem ar literāriem sasniegumiem? man tā atkostā lūpas kakta galā vaigs atkāries un lien starp zobiem regulāri, lai ar varavīksnes vairogiem varētu atpazīt sudraba pavedienu manā redzējumā. kāds gan kauns ir pirmajam uzzināt, ka viņš ir otrais kāda acīs un domas ir pievilcīgas tik tālu, lai tas varētu mūs izvemt ar patskani pa priekšu un drosmes kauguru skolas pagalmā es atrodu divas kapeikas. labi, atzīstos, ka tagad esmu kaut kur mākoņos un neīsti saprotu šo traumatisko noskaņojumu. varbūt kāds viens no pieminētajiem autoriem ir mani pamanījis, bet pārējie stāv neziņā. es taču atminos, kādi mani bija plāni dzīvot cilvēku prātos un likt tiem rīkoties. kā vienā savā rīcības modulī var iekapsulēt vēstījumu nākamībai un kā tas spēj modificēt citu cilvēku rīcību. es gribētu tā bārties kā mana matuška bārās, kad iestājās bāru sezona un visiem krogiem aptrūkās dzeramā, lai varētu remdēt pēc darba dienas izslāpušos un kadiķiem astes vietā piesietos no visiem vermutiem atšķiramos. kad es kādreiz biju izaudzis par pagali, tad man bija iešāvies prātā būt apmulsušam un tad es gaidīju uz strīpas trīs dienas un gaidīšanas režīms beigās izvērtās par pastaro tiesu. tas bija sagaidāms dmt un godam bija padarīts kāds ieildzis darbs. kad rokas ir pastieptas pret gargameli, tad rokas ir viduvēja garuma un staignājā es atradu pudeli piena ar rociņu osiņu un ausīm. es tagad kā es varētu raksturot savu stāvokli. man vajadzēja mazliet nomierināties, vislaik tikai skrienu. apēdīšu greipfrūtu un manas asinis uzvārīsies es atradīšu pdf grāmatu un kur vispār var ievākt vērtīgu informāciju. es gribu mazliet uzpildīties un slavenu cilvēku dzīves, bet lai tā nebūtu lubene bet lai tas būtu konfidenciāli, lai tas nebūtu jau kolektīvā apziņā un lai es varētu slīpētu stiklu apēst ar osiņu iekampt lūpā un rauties kā ruānā raujas zivis no asakām prom kur tēvzemes pelikāni uzblīduši un nevar norīt pat niecīgu zivi, kur visiem ir pieticis pacietības mūs izzobot un nevienu lieku reizi es nevaru saprast, kā tas izvēršas par pastnieka maizes klaipu, kad uz loga parādās rasa un gaismas perēklis ir atklāts no fašistu puses un tiek apšaudīts ar starmešiem, bet b52 mūs gaiņā un gaiņā līdz nonākam lielajā izlūktornī un no turienes ir redzams kaligrāfijas manifests. es tagad atgūstu elpu un graujošiem ziediem rokās dodos uz jrt, kur hermaņa kungs un ķimeles kundze auklē ķimeles kundzes notariālo dēlu, kurš ir draugos ar k.n, vai arī nošifrējot pēdējo zobu es varu paziņot, ka domas ir kaislas un es varbūt esmu apnicīgs, jo rādu tādas atsauces, bet ko no manis var prasīt, ja esmu didaktisks jaunietis jauns cilvēks un man ir vēlme būt par stūra dīvānu es gribu izprast vecpilsētu un tas man arī izdodas, ja visiem ir ielikti zobi no jauna un zelts nevienam neaptrūkstas, bet tikai izstaro siltumu, ko varat pat man piedēvēt par paviršiem staipīgiem cistercijiem, kuri ir pilni iekāres un godam nosvinētas bambusa gumijas. tā lai visiem būtu ko redzēt manās acīs. mazliet paanalizēsim pirmo vakaru pie kristas. tas varbūt bija arī izteiksmīgais vakars, kas noteica nākamo gadu periodu. kā es skatījos uz katrīnu un domas raisījās ap egles zariem. tas bija svarīgs moments mūsu attiecībās un gaisma bija pielijusi pāri visām palodzēm. es salipināju ērmu no plastilīna, bet būtībā visi bija savās labās lomās, tikai agnese mazliet frīkoja ārā, bet andra bija īgna un rādīja savu aristokrātiju. tas protams, tika ātri nolīdzināts nākamajās sanāksmēs un tādējādi man nebija nekāda pamata par kādu slikti domāt, bet saprotiet pareizi, cilvēka masa ir reaktīvs lielums, tas mainās atkarībā no gaismas daudzuma un leņķa, kas uz tā krīt kā cirkulis ieduras vecas ēkas stūros, tā visiem labajiem gariem tiek piešķirts pa prēmijai. mani toreiz nosauca par trūcīgu puisi, lai gan man bankā stāvēja diezgan daudz naudas. nejau daudz bet tā ka divus gadus varētu dzīvot bez strādāšanas, bet es nezinu, kas radīja tādus iemeslus, varbūt mans biklums un tas ka man asaroja acis es biju bikls un man ieteica rakstīt grāmatu. tas bija izšķirošais posms manā novirzīšanā perifērijā, jo tas bija kā mazam bērnam rādīt kailu sieviešu fotogrāfijas. es noslēdzos sevī un paijāju sevi lai nesāktu raudāt tāds man tas bija šoks un es neredzēju savu vietu