katru reizi mazliet uzpasējos, ka man nebūs ko teikt. tā uzpasēšanās ir interesanta, jo rada sajūtas, kar neliela nedrošība un kas var pāraugt nevēlēšanā kaut ko teikt. tā, piemēram, kad es kožu riekstā, tas izpaužas laikā. no vienas domas seko nākamā un nedrošībā, kā to pateikt plūdums var apstāties, kā rezultātā netiek pateikts nekas, bet paliek neapmierinātība par neizteiktu domu. no tā var secināt, ka izteikt domu ir svarīgi, jo tā ir galvenā iespēja komunicēt ar ārpasauli. var visko iedomāties un tad tās domas rodas vārdos izsakāmas un izpušķojamas kā kronīts uz mildas, bet tas nav relevanti, jo es mēģinu iet pa dzīparu un man patīk, kur tas mani noved, pat ja tas nav nekas īpašs uzreiz ieraugāms, pati iešana ir jau labai sproduktu karalis. tagad es laižu labo apmatojumu ataugt un grūtības pāriet citā slieksnī, kas bija manā ķiršu ielas mājā, kad artūrs forsts atnāca un es ar kaplīti viņu dzinu prom, jo biju sadusmojies uz savu šķūnīti. tāpat es savam brālēnam iesitu pa pirkstiem ar koku un pats nolecu no jumta bēgot no viņa tas bija labi darīts, jo tā izpaužas mana personīb, bet nevēloties nevienam neko nodarīt, es jūtos miris un tā arī ir tāpēc es secinu, ka vajag darīt kā vajag un pēc tam var arī bēgt, bet tas būs izdarīts un es būšu aizstāvējis savu teritoriju. karte nav teritorija stāv rakstīts un stikla siltumnīcas, kurā aug zaļie pipari un tomāti, varbūt arī gurķi. man patīk līst pa izsistu logu uz bēniņiem, kur glabājas putekļi. tur vienmēr var šo un to atstāt. es tur vēl joprojām sēžu pie vecās mājas noliku galdu un ieliku tur sevi rakstīt. tagad es atnāku apraudzīties, kā man sokas, bet esmu apaudzis ar piepēm. kas tad man trūka, imants ziedonis? viņš par savu bērnību skaisti uzrakstīja ar cita rokām, bet ļaunais gars ir palaists no džina un mūdienu brīvajā sabiedrībā, pat kakas var uzskatīt par ērtu sēdvietu, ja tās termiski apstrādā un ja cūku ieliek strādāt bērnu lietu ministrijā, kur tā sēž un pukā internetā visādas jēlas monstrozitātes. tātad atgriežamies pie slavenā portāla galvas, kas kādreiz draudzējās ar kundzi andu un kurai bija bērni, bet pats galva ir dieniško maizi pelnītājs un pēdējā laikā daudz lieto marihuānu, jo līdzīgi kā atmetis vēlmi rakstīt dzeju, tā arī vairs nelieto alkoholu, bet draudzējas ar foto speciālisti citu andu un gudro, kā iekarot pasauli. varat man pārmest ka īpašo stimulantu lietošana nenoved pie laba gala, bet pamēģiniet to ieskaidrot to cilvēkiem, kuriem ārsts ir izrakstījis recepti. tādā lūk karbonādes iecepšanas manierē es turpinu mitināties pie vecmāmiņas un saņemt finansējumu no sava jaunā darba devēja, bet neatsakos arī no mātes palīdzības, kas ir liela apgāda vadītāja, bet otra autora māte strādā kādā valsts iestādē par vadītāju. zinot, ka tagad algas ir cēlušās es varu secināt, ka viņa ir iegādājusies auto uz nomaksu un droši vien jau to ir nomaksājusi. ja dēls lietotu sabiedrisko transportu, pēc laika šo auto varētu atdot viņam, bet dēls pinas ar visiem tiem jaunajiem dzejniekiem, kā arī brauc semināros uz citām pilsētām. tam visam pamatā ir radion pārraides, kurās tas runā lēnā balsī un pieeaicina otru sūdabrāli, kuram nav vecāku, bet kuram seja ir sarkana. viņš esot mazohists stāsta aizkulisēs un esot pieņēmis literāro pseidonīmu, bet tas viņu nepaglābs no lauriem, kas gaida kontraliteratūras audumu mūsdienās, kad kārlis ulmanis netiek cienīts un vispār visas gaspažas ir izgāzušās korporatīvajā vidē un var lietot dārga auduma melnas kleitiņas, kas ir seksīgas, ja uzvelk vienā veidā, bet ja uzvelk kāsi, par kuru instrukcija ir saņemta telefoniski, tad noklausītās sarunas ir atreferējamas dienasgrāmtas dienasgrāmatā. tā ir tā pasaule iekārtota, ka personīgos laurus var gūt izmācoties londonā un strādājot par viesmīli, dzīvojot skvotā un rakstot vīriešu žurnālam klubs, kā arī dažreiz santai. bet demakovas kundze arī no savām privātajām fantāzijām neizslēdz jaunus un inteliģentus zēnus. tas arī bija viens no galvenjaiem iemesliem, kāpēc doties savos pieklājīgos gados studēt mākslas bakalauru un darīt to ar atspērienu. iedomāties tikai, kā starp petīcijām un ampulām blakus stāv sacerējums vai eseja par visai grandioziem plāniem. es arī raudātu, ja man nedotu naudu uzcelt slimnīcu, bet teiksim vienā spārnā var ievietot mārtiņu rītiņi un otrā izkalpināt kalpaka bulvāri jāni žagaru, kas iesūcis nāsīs nacionālo operu un piedāvā savus pakalpojumus jaunām multimāksliniecēm. bet kaspars bindemanis, kura māsa līdz nesenam laikam mitinājās dzīvoklī, tagad ir nolēmis atplaukt smaidā par barseonas skaisto dabu. tā tas risinās jau vairākus gadus un es no savas puses varu piebilst daudz faktu par menstruālo ciklu un domu bagātību, kāda valda austrumu kultūrā. man kāds ieteica apgūt ķīniešu valodu, jo jaunajā desmitgadē ir gaidāma īpaša ekspansija, kuras rezultātus ir fiksējis savās grāmatās pauls. ja jūs satiekat paulu uz ielas, uzdodiet viņam tiešus jautājumus un nepagrūdiet jautāt, vai cilvēks ir laimīgs uz mīlestības sliekšņa. es jau reiz minēju par barona ielas krišņu, kas gluži kā ērmanīts ir iesēdies karietē un pie dailes teātra nolicis savu dubultnieku skaitīt mašīnas un gājējus. simts jēnu veikalā redzēju tādu aparātu, ar kura palīdzību var saskaitīt līdz pat 9999 vai pat vēl par vienu vairāk, bet gluži relevanti arī tas nav, jo kas visvairāk rūp manā pagultē iemitinājies plūksna un gaudo kad rodas vajadzība sazināties ar vilkuci, kurš ir arī kaktu dakteris un nenovelšu savu vainu uz visu zvēriņu varzu. bet zīmīgi lietotāji ir arī siļnā šlaka, kuriem atteica anime direktora amatu. tas viss protams, labi izskatās uz manu cv, visas šīs pārākās zināšanas, bet varbūt tās var savērpt kādā labākā veidolā, lai tautas balss vienmēr uz mani atskatītos, kad par lampas barikādēm ir pielijis eļļas plankums un deviņdesmit pirmā gad anotikumi ar arvo slapiņu mums labi atgādina, ka lodes lido itin visos virzienos un ka labāk ir palikt pie ekrāniem, kad visas briesmas ir galā, tad ir jāiet kleimot savs mantojums un lietisko pierādījumu ieskautam ir tas jāapsaimnieko. es uzreiz neteikšu, kurš ir divu bērnu tēvs, bet galvgalī man vienmēr glabājas labas matu sukas. es kad biju parīzē satiku tur kristu un tagad redzēju viņu žurnālā. man piekodināja, ka režisors ir labs un ka no viņa var sagaidīt nažus vistās, bet es vienmēr esmu bijis ieintriģēts par situāciju, kad par mazām naudām var centrā īrēt speisīgu dzīvokli un tas padara mūs par mīlīgiem punduriem