ja aizdomas nepieraksta, tās kļūst stiprākas, līdz tirzā visus prāta audus. vai vismaz daļu tirzā. jā, tieši tirzā, jo kāpēc, lai tā netirzāt varētu. man ekrāns tikko izskatījās reljefs. man skolā neko neiemācīja, stāv apgalvojums skolā, bet tas ir ērts apgalvojums, jo tādējādi teicējs apņemas ievirzīt jaunu valstību pagātnē, bet, kā ir patiesībā? patiesību var veidot atkarībā no sasniedzamā mērķa. kāds ir mans sasniedzamais? tas varētu literāras valodas izvēršana būt. bet kā tas rezonē ar pastāvošo skeptisko noskaņojumu man pazīstamo inteliģentu vidū? kā viņi raudzīsies uz ambīcijām, ja pret aizmugurē stāvošo personu tās jūt nievu. vai tiešām situācija ir tik dramatisa, vai arī es ilustrēju mana raksta sākumā izskanējušo teoriju par nepierakstītām šaubām un aizdomām. es šeit uzskatāmi ilustrēju, kā veidojas cilvēciskas pārdomas par parādībām visur. tagad ir daudz vieglāk atraisīties un darīt to ar nemērāmu prieku. un patiesi, vai tad jauni cilvēki nevarētu saņemt laurus par savām pasakām. piemēram, ja es strādāju birojā un par lielu daļu līdzekļu pērku sev zābakus un palīdzu radiniekiem. māsai, piemēram, kas nevēlas strādāt un kurai ir mazs bērns vai arī vecākiem, no kuriem viens ir dzērājs un mēdz iekaustīt otru vecāku. es arī gribētu organizēt kādu labdarības fondu un tādēļ rezignēt savas attiecības ar mīļoto, kurš man vienmēr piekodina neēst džanku un makaronus, kas no sevi manifestē kaut ko garu, pacietu un nepabeigtu. lai situācija sasniegtu savu access pointu, tai ir jānovirzās no galvenās disfunkcijas un jāiet staigāt pa vērmanes dārzu. es vienreiz uz soliņa tur satiku meiteni, kura mani aizveda un animācijas filmu. kā jūs nojaušat, kas notika. vai visi elektromagnētisko lauku ražotāji var ielaist savā birojā ampelēties? vai jūs esat atbildīgi par savu rīcību tējas namiņā. tie ir jautājumi, kas mūsdienu jauniešus nodarbina, nevis laikrakstā avots minētie piemēri par palaistiem cilvēkiem no krievijas, kas piekopj daudzsievību un lieto arī kaut kādas narkotikas, apzog vietējos dārziņus un daļēji par ir inficēti ar homogēnām slimībām, kas nododamas nākamajām paaudzēm kā piemērs tam, kā pavadāmas naktis zem stacijas pulksteņa. bija šeit viens jūzeris, kas lietoja smagās narkotikas, bet viņš pazuda kultūras akadēijas gaiteņos un mērķē uz augstākiem holivudas vai bolivudas gaiteņiem tīri ar scenāriju rakstīšanu. informēts lasītājs atpazīs šeit sev tuvus indivīdus un subjektu kubus objektus un daiļliteratūru. ko mēs vēlamies pavēstīt šajā gadsimtu slieksnī, kad visas jaunās dzejnieces ir devušās ekskursijā uz promenādē perifērijā cikādēs atvirzītiesm respublikas novadiem. kad jūs pienākat pie šādas dzejnieces, kāds ir jūsu pirmais jautājums. vai tas ir apbrīna par publikācijām presē vai citu promenentu personu atsauksmes par šo mīklaino parādību. gavlot nevaru, bet gan jau notiek, ka satiekas cilvēki uz ielas un dodas iedzert pie kašķeja vārtiem. tur bieži pulcējas goti un viņi arī klausās vieglo popu, bet godam tas nav darīts un es uzmetu pokemonu kauliņu, lai redzētu, kādā zīmē paies šī diena, kad visi ir vasaras gaitās un sēd pie daugavas soliņos sakumpuši un viņiem cilājas kleita. pārlieku jau nu ekspansīvi, lai šo kaligrāfiju varētu piedēvēt vienkāršai neveiksmei vai gluži pretēji mani mati līp pie tilta margām un es ar šķērmu dūšu raugos uz rūsu. kad tas viss ir pateikts un vienīgais patiesības atspulgs paliek katra paša ziņā, tad varam virzīties tālāk pa vecpilsētas ielām un apmeklēt kādus birojus, kuros mītam. galvu var noreibināt ar tādām atklāsmēm un godam tas var padarīt kaunu. tad es leju ārā savu saskābušo minerāli un uzpasējos, lai neuzkāptu uz acīm. vardes lec kvā kvā, tās tikko nolijušas no gaisa un dieviņš iebrauc manā sētā ar jaunu autombīli un gaida, ko es uz to teikšu. es esmu cara laikmeta relikvija, esmu iemīļojis dizaineru piederumus. es dzīvoju uz jumta un esmu izstūmis savu laulāto spūzi uz citu istabu, kurā kādreiz mitinājās leļļu teātris. bet jūs, slavenās režisores dēls, vai jūs uz visiem jautājumiem varat atbildēt apstiprinoši un vai jūs neredzat baļķi, kas slīkst aiz savas smagnējības amazones džungļos, kuros klauss kinskis gandrīz nogrobīja klausu vāveri un verneru hercogu, kad pa tā divām filmām indiāņi šāva neatspērušies. es arī varētu no smagiem pārbaudījumiem kā skorsēze vai visi citi apokaliptikas iemīļotie fani ar fanfārēm un sklerotiskiem smaidiem gaidīt gandarījuma mērķus, kad roberts dē ir ienācis niro un godam tas padara kaunu ar dubultu spēku, bet nu pietiks par prominentām personām, mūsu pašu valstībā atrodas ne mazums madāmu ar sarkanām brillēm un diviem lieliem mīlniekiem pie katra stāva. ja jūs būtu iestājies partijā pirms manis, arī jūs nojaustu nelāgas lietas. jo jauna cilvēka panākumus nosaka viņa zemapziņas spēks un tas, cik ātri viņš ir iecerējis inponēt ar savu aizrautību. piemēram, paņemsim šī brīža labāko dzejnieci valstī. vai vēlētos pieskarties viņai un viņas māsai, kad apkārt kūsā karš? tas var novest pie baisiem rezultātiem un gods var tikt skarts. cik interesanti cilvēki meklē savas piezīmes, bet izlaiduši vairākus ierakstus viņi sevī rada šaubas, ka varbūt ir pieminēti kādos no nedaudzamiem burtu mežiem un ņemas drukāt cauri visai apoloģēzei, bet varbūt atmet ar roku, jo ko gan tāds dīkdienis var pateikt, ko viņi vēl nezinātu. un kāpēc vispār būtu relevanti, ko kāds par jums pasaka. vai jūs vēlaties regulēt savu tēlu pasaulē vai arī jūs esat visai drošs par savām spējām un no rakstīta teksta tikai spriežat par teicēju, nevis vadāt vēlmi koriģēt citu domas par sevi. tas atliek rakstīt burtiskā valodā un es piekrītu, ka nav droša investīcija paļauties uz visuresošiem piedēkļu galiem. tad vēl tā apmātība vairīties no gariem tekstiem. piekritīsit tomēr, ka tas ir jauks stratēģijas paņēmiens iesaiņot brangi kā to dara japāņi. viņi paņem vienu saldo pupu konfekti un apvelkt to ar neskaitāmām kārtām, lai izsaiņošanas intriga būtu it sevišķa. kā dara visi savi magi ar pieņemtiem audzēkņiem. tie var izklāstīt visu patiesību itin viegli, bet māksla sastāv tajā, lai saņēmējs justos to nopelnījis, tādēļ viņam ir jāvārtās dubļos un jādara visādi citādi darbi, kas būtībā ir bezjēdzīgi, bet ar šīm darbībām viņš nopelna patiesību, kas pati par sevi ir plika un vienkārša un pati par sevi tā nespēj sniegt atbildi, bet kopā ar vajadzīgo izklaides mehānismu tā iegūst pārcilvēcīgas vērtības un dara tās jauno ieguvēju lepnu par savu jauno imidžu, nevis tā, ka vienīgais šķērslis, kas šķir no visām pasaules bagātībām ir naudas iemaiņa pret pakalpojumu. tā jau nebūs labā takts