beidzot nogriezu nagus. tas itkā nav liels sasniegums, bet tomēr pierāda, ka no rīta pamostas ar skaidru galvu es. tātad dažas pāris atziņas ir ienākušās. kopš rakstu daudz man ir daudz saturīgāks miegs. daudz informētāks un patīkamāks. tāpat arī secinu, ka pliki nodomi izrauj gabalu un aiziet pa straumi, bet pierakstot tie iegūst patīkamus simbiotikas elementus. tāpat arī plānoju savus ierakstus pamatot ar kādu materiālu. piemēram, izlasīšu ārtiklu par biomehāniku un būšu pietiekami sagatavots, lai varētu diskutēt par būtisko. no laika gala ir bijis tā, ka cilvēks tiecas pēc zināšanām. vai neskan izcili šāds apgalvojums? es uzreiz kašķējos ar ērcēm matos. kā gan ieiet prātā šādi dīvaini apzīmējumi. diena ir sākusies ar pacēlumu un pats tēvs var labi lepoties ar tādiem iznākumiem. kā gan jūs varat vairīties no drūzmas, ja tajā bieži var atras bundžas kolekcijai. izkratīt izsmēķus un izmazgāt. mazliets aromāts paliek, bet noliekot uz virtuves skapja visā garumā var sagatavoties pārdošanai. ja sarkanmatains kaimiņš atnāk ar pāris rubļiem, tad viņam var piemeklēt sinebručoff bundžu. mamma brauc atkal uz poliju un atved veselu kuli ar pakām. tas var ieintriģēt nesagatavotu prātu un izmainīt tālākās dzīves prioritātes. es dažkārt prātoju, kā tas ir, kad daudz ir no laimes dots, bet dažiem ir jāguļ slimnīcā, jo vēlā stundā ierbaukuši ar riteni atvērtā kanalizācijas lūkā un sadauzījuši mutes gļotas. tā, ka ne paēst var neko, jo rēta jātur sausa visu laiku, lai tā sadzītu. tādēļ arī jāguļ slimnīcā un ar citiem pacientiem jāskatās erotiskā filma par sieviešu cietumu. bija reiz tāds hīts, atminēsities. es tad biju mazs zēns un man bija durvīs ievērts pirksts. bija jāveic operācija un lielie onkuļi no sākuma mani pasauca pie filmas, bet tad pārdomāja un es apvainojies gulēju zem segas. kāds no pacientiem man deva savu zapti vai cepumus neatceros, bet tas neatsvēra apvainojumu. galu galā es arī gribēju būt labs pilsonis, stažieris pelagejas tantes mazdēls. mana vecmamma dzīvoja kādreiz ādažos pie mums, bet tad iestājās rudens un viņai bija pašai sava māja cēsu novadā. tur nomira manas mammas tēvs no pārdzeršanās un tas bija izritinājis vienādu paklāju visos virzienos. paši mani vecāki alkoholu pilnībā nelietoja un arī nesmēķēja. kā gan tas ir ietekmējis manas skolas gaitas. es spēlējos basketbolā un arī gāju cīņas veidā džudo, bet sacensībās pievarēju tikai savus divus draugus, tādējādi iegūstot trešo vietu, bet pārējās divās cīņās uzreiz zaudēju uz sitienu, jo nebiju īsti kompjuterizēts un tiek krievi bija baigie speciālisti uz šito staipīšanos pa batutiem. man bija jātaisa tiltiņš, kamēr sanāk un mani nelaida mājās. tas man nepatika. bija tur vēl trenažieru zāle, bet treneris plūca laurus starptautiskās sacensībās. tā nu aizgājusi atmiņu klade un durvis mani vairs nevar savaņģot. bija daži ieraksti par nevēlamām personām pamatskolā un es sev nevarēju paskaidrot, vai vienīgais izšķirošais burts norāda uz mani vai citu personu, bet es zināju, kāpēc es varētu nepatikt. jau jaunībā es biju kašķīgs individums un gaisma pelēki klakstēja pie griestiem. tomēr tas man netraucēja mazliet ieraudzīties skaistajā būtībā un tomēr tas izvērtās par barabānu. tātad kad no laukiem atnāk vēstule par vecmātes nāvi slimnīcas gultā, betona celiņi iegūst attālinātu nozīmi, bet, vai vaina par padarīt nekrietnību grauzīs prāta apvāršņus visos diennakts laikos un vai budisti dos ēst tādam, kas atsakās piedalīties viņu lūgšanās. tad pastāvēs pie tempļa katru dienu un bez redzama rezultāta dosies pastaigā pa parka soliņu. es varbūt esmu mazliet aizvirzījies līdzi arhipelāgam, bet godam tas var arī izrādīties pieradināms. kopš rakstu kaut ko pa sakaru, laiks paiet daudz ātrāk, nekā rakstot tiki brīvo plūsmu, kas arī nav peļami, bet rada atšķirīgas kategorijas. kaut kā konstatēju, ka rokas nav kur īsti nolikt. nevarētu būt saistīts ar īsākiem nagiem, bet skaidras debesis atpestī pat prātā vājos un ļuļķītis buciņš daunītis tizlenītis ir izkāpis puķudobē nokārtoties. visi mazi sunīši raugās ar lielām acīm, bet atzīsim, ka viņi ir citā cikliskumā un nevar dabūt graujošus efektus mūsdienās. ja ja cigoriņi ir tik būtiski, lai tas izrādītos iegansts, tad saules spīdums un varbūt spīdums ap deniņiem ienāk istabā kā apsveicināties. es vienreiz biju japānā un tur bija daudz japāņu. asamaļeikum varētu nodēvēt vietējo veikalu, bet es negrasos izplūst noasā un gaidīt dārgmetāla sindikāciju vai ekspropriāciju par diviem vienādiem ērmiem no vietas, lai ar karstu asins garšu atdalītos no bikšturiem un gribot negribot darīt to no vienas patvēruma virsmas var novest pi kakla skriemeļu infekcijas. es biju no gaismas attālināts akcions un domas ir dalītas pat visādos ierakumos. es vienreiz biju karā, kad biļetes bija lētākas un tad es tur redzēju pelēkus dubļus, vīriešus, kas bļauj mīnu sprādzienu troksnī un dara to ar tādu atplestu muti, ka tur nezin kas var ielidot. es biju apžēlīgs un sevi pārāk nekritizēju, bet rakstot ekstensīvi es uztaustu vajadzīgās dzīpslas un vispār tas ir bagātinošs process, jo dala cigaretes nabagajiem un sūta tos uz laukiem atpūsties visuresošā ēnas valstībā. godam navaru pateikt, kā saskaitīt dumjus cilvēkus, bet no dienas ir atgriezies. paklau, es skatos kā mani uzmanības riņķi kursē un kā es atmetu pavedienus, kas velk uz sevi un nedod atvilkt elpu, tas ir kā spēlēties ar fraktāļiem un domas pavediens nevar būt suverēns, neatkarīgs no dumjiem ļaudīm, tādēļ katram ir kāda akcija kaut kur un visbiežāk daudzās vietās vienlaicīgi, tādējādi degradējot riska faktorus un demagoģizējot visu no vietas. es nevarēju atrast vajadzīgo vārda salikumu deleģēt arī nav īstais, bet man nav laika apstāties, lai to atminētos un tāpēc es labi tagad uzskatīju savu rakstīšanas manieri un tas bija svarīgs motīvs mūsu ceļā uz lielo iliādu un odisejs ar odiem kaujoties bija savainojis pieri, kas atspoguļojās kreisā vaiga skrambā no iekšpuses. man vakar vienu brīdi šķita, ka mani zobi darbojas pret mani, tie bija tik dzīvīgi un sajutos, ka tie man varētu sakost visu muti. tie kā pretinieks man uzbruktu no manas iekšpuses un es laikam ar laiku padotos, jo ļoti sāp, kad kož vaigā no iekšas un tagad vēl ir rēta, tā viņiem nevajadzēja darīt, lai gan vienā aspektā ir patīkami, itkā es būtu uzvarējis jūras brismoni, bet afekta stāvoklī visādi brīnumi var notikt.