tad nu tā es atnācu nopelnīt savu pirmo cigareti un stāstīt stāstus par parastu dzīvi, kas nav taisnība man uzreiz šķiet, ka daudzi ir gulēt iemīļojuši, bet tikai es viens ceļos rudeņos un gaiņāju mušas cauras sezonas un pie kino rīgas es bieži stāvu un satiekos ar inteliģenci. kāpēc gan visi apzīmējumi uzskatāmi par apsaukāšanos, pat ja tas ir vienkārši "cilvēks" vai "pērtiķis" vai "alkoholiķis" vai "dzejdaris" visi apzīmējumi šķiet vienādi aizskaroši pat no tuva drauga mutes, kad tā pilna ar vermutu un godalgas ripo pa pieri kā gribēdamas būt asaras, bet ne neika nepietiek mūsu gadsimtā būt itin labam mūlim un tagad es atceros, ka divdesmit minūtes nav nekāda joka lieta un tā būs pienācīga cena par cigareti, man jau šorīt ierastās kņudoņas par pirmo cigareti vietā iestājās racionāls, ka varbūt nevajag, tādējādi izvairoties no divdesmit minūšu rakstīšanas, tas liek piebremzēt ar smēķēšanu, lai gan es arī dikti gribu rakstīt un tad tie viens otru pabalstīs un izpirks, bet es palikšu šķīsts un nesamaitāts kā viņička palika no savas dzeršanas dzīves baisulību neskarts, bet tagad stāsts par pēterburgas gaiļiem, kas izsenis slaveni mūsu pusē, bet tikai mūsdienlaicīgi graujoši spārni es šodien vairs neesmu tik entuziasma pilns uz jau iemītu taku, bet meklēju jauno rīta ausmu un eju pa to, jo tā man sola vēl nepatentētu zeltu un tas ir gods pa visu seju un uz dažām nākamām paaudzēm vēl atstās iespaidu un domas paliek kā kara rati un satiekas visas seklās miesas pēcnāves gultā un lielās ar zemes sasniegumiem, lai gan es to visu noliedzu ar bargu roku, manas pietātes sindikācija nepieder šai paaudzei un es kopā ar rembo šauju slikto bruņinieku bruņmašīnas un tankus, tad kopīgi lasam dzeju un beigās komponējam bēthovenam mājasdarbu piektajā klasē, lai viņu neizmestu no skolas par nesekmību un nepaklausību matriarhātam un dusmīgās pīlēs mēs iepūšam stabules, lai tās griežas uz riņķi vēl ilgi pēc mūsu aiziešanas, bet nomales kā parasti ir pilnas ar delnas aģentiem un viesturs putnis spārda zatlera kunga māgu pa pagalmu kā futeni un domā šķīstās domas, lai mūs vienmēr viss pasarga no ļauna un atpestī, lai mūs arsenāla kinogalerijas mākslas zāļu izstāde ieintriģē un iepazīstina ar halucinogēnām sēnēm un sveicieniem no tā kosmosa kas aiz viņsaules sūru grūtu dzīvi ved un kuram ir vajadzīgs kontakts ar cilvēci, lai pierādītu savu esību un trenētu savus zobus uz cilvēku miesām caur bargiem pārdzīvojumiem un dusmīgā pēdējā tiesā mūsdienas pārtop par klejotāju cilti, jo tikai ar labi sagatavotu nēsdodziņu mēs varam iziet pretim rītdienai, kura pilna ar pelnu putru nedod man ne vārda dma nolaupīt melnos taras baros un nodomu vācelēs dusmīgās pariktēs un laimes pulksteņa nelietojamā zelta apvalkā es izceļos kā gagarins no melniem stabu galiem un es pelnu savu dienas cigareti ar šo darbu nav tā ka esmu tukšais entuziasts pie upītes ar pludiņu jāju zirdziņā vai situ pa bumbu ar koku citiem par apsmieklu un domu avotu es te esmu ieradies savā ikdienišķā darbā pelnīt cigaretes un domas pavediens mūsdienas atgaiņā vēl neredzētā tālē un dūmos manas sirdis palikušas tagad tik nelietīgi mani izķēmo, lai ar gaismas pariktes nenovelkāto miesu mūsdienas mani pasargātu un neliktos tik patiesas es tagad aizeju jau attā attā un paliek tikai automātisms, bet tikai mirusī robeža ir nosprausta laikā un prāts var būt mierīgs, viņam nebūs jāpieņem nekādi lēmumi, viss jau ir nokārtots un sarunāts, apstāšanās ir tieši pēc noteiktā laika bulvāra terasē arkā kādi vēl ir arhitektonikas pieminekļi manā kvartālā, ja jau es tik aizrautīgi skaitu dzegas un jumtu salaidumus, piekrastes masīvus un noplukušas mājas, kas pastāv pašas par sevi nepretendē uz diendusu manā kabatslakatā un es to varu izmantot mērķim ne no šīs pasaules cik gaudenas dziesmas ir mūsmājās pakārtas pie griestu sijas un kaltējas pelašķis būs auksta ziema noplūks pa ķekaram pārlies ar ledainu ūdeni būs ledus tēja kādu nevienā veikalā nē kā es tā varu izrunāties, man ir jābūt konstruktīvam un nevairīties no pelašķiem man ir pavēlēts un es nevaru to apkopot ziņu dienesta ziepju traukā dzīvo kukaiņi un izmēda radošo direktoru, kad tas sasauc sapulci un gaiņā domas pretim mākoņiem un liek cilvēkiem darīt dīvainas lietas, piemēram, domāt ārpus riņķa kontūras un domāt kā raķetes un domāt paidagoģiski un rast ilūzijas atrisinājumus ik uz soļa un neļaut man sašļukt piedēkļa skavās, jo tas manas iekšas nevar salabot un dusmās palikt par pētersīli, jo no mēroga ir skaidra kopējā attēla kvalitāte pa gabalu ne vienmēr var sazarot savu dzimtas koku un tad sperma šaujas pāri laikam un telpai, lai ietriektos mūsdienās kā klejojošā ciltī un dusmas pārņem šīs zemes gudrajos, jo mūsdienas ir metamorfizēta klade pierakstiem uz sienas un kaltiem rokās akmeni aptašķa ar sēklu un asini senie inki, lai pielūgtu mūsu dievu, betmūsējais kalpo ar vairogu un sirpi un negrib noliekt galvu pār prātiem, kas atdusas, bet grib cīnīties un nedotmums nadježdu pavlovnu un tagad jau es tikai atskārstu, ka klejoju mūsdienās kā piena saulē un izpildu svešu gribu kaut kur sagrābstītu, bet tieši piecpadsmit minūtes man bija vajadzīgas lai atbrīvotos no parazītu prātiem, kas gribēja uz mani uzkundzēties un tagad es esmu relatīvi brīvs savos spriedumos un varu neietekmēties no progresīvās domas nepieklājīguma un ļaut meitenēm sevi skatīt vaigā kā klājas mūsmājās zābakā skaldne ieslidināja rubli piecdesmit kā maksāsit tā atskanēs tālu zemēs es biju aprakts un ikdienā jau nenākas dzirdēt prātīgas domas, bet tikai atgremojumus un lauzīt galvu par patieso strauta būtību lamāt valdības kliķes un ielikteņus rudeņos un ruk ruk ziemās ar kladi padusē es eju apzīmēt mākslas skolas siemas un ziemā uz siena sasēdu laktas pilnas ar olām un gāgānu kari mani atsviež laikā un es sāku nobriest, lai lamātos ar trajektoriju un lai kritiens būtu kā no dieva nevis cilvēka rokas mesta karpa atsitas pret sienu pret stenderi un vēderā ir ne čiku ne grabu ne panna jāmazgā no nazis un dakšiņas visas bezdarbnieces sakrautas kūrorta bezizejā un lauz rokas un galvu, par to kā lauzt šo neveiksmīgo līgumu, kurš viņas padara par sētas mietam pielīdzināmām sētsvidus būtnēm un klajiem meliem ja jums tā labpatīgas laimīgie kaušļi un nēzdogu spērēji gaisā tikai bumbas lido bet ņiaduševļonnije priekšmeti ir mūsu cerību senči un durstās uz spilvena viņi mums neierasti, lai dotu ziņu par pelavu smago nastu kā tas izsenis mēdz būt