esmu specnazs ar baltu parūku. pret mani cīnās visi vārdi, mainās rindās, kolonnās, formē batālijas, bastīlijas, bestijas.. cīnās pret mani, vienvārdsakot. kas man no tā atliecas? es sēžu bordo ielas kafejnīcā un smilšu kolonnas sargā publiskās vietas. es esmu civilās drēbēs un divatā aizturu kabatzagli, nogāžu gar zemi, ar celi iespiežu mugurkaulu līdz elpvadam, sasienu rokas sliedēs un vedu. tikmēr es sēžu ielas kafejnīcā un dzeru. cilvēki šķērso krustojumu pie luksofora, es skatos riņķī un apkārt. skatos, cik tālu varētu aiziet ar skatienu, skatos, kas traucē, kas palīdz, kas iestājas. pasēdēšu mazliet pie publiskās strūklakas, paņemšu mazliet nost bumbu bērniem. tie ieraudas, kā pulstenis iešķinds, kad trauki ir nolikti, kad pusdienas tuvojas. kad saimniece tīrā priekšautā atnes karafi ar zupu, kad saule spīd iekšā mierīgi un silti. kad galdauts ir uzausts, kad pulsteņa pendele uzvilkta, kad es jau ceļos ar zābakiem pa priekšu, tad es ieraugu sienu koka apdari, tad es izsvilpju pa skursteni uz drošības salu. bez jostas šķērsoju sēnu, tad abavu, ups, divu dienu laikā apkārt zemeslodei. latvijā ir laucinieciskas sajūtas, pie abavas noteikti.
cik izmisīgi esmu pazaudējies, cerēju uz drošu izeju, kādu balvu vai kausu vismaz zelta krāsā kaut ko plastmasas, bet labi, ka tikai ir vienmēr lisējoši futbollauki un saplēsti žogi vārtiem pie kātiem. spēriens ar olām cik lidosi tālu. ar visām vasaras mākslas skolā nozagtām somām mazām meitenēm neatlika ne sejas dvielīts. visas nātres mani sargā tagad kādā nomaļā stūrī. es sēdēšu nekustīgs, kamēr odu policejiskā valsts struktūr zūmos apkārt, meklējot gaismu.