es varētu kļūt par kaismīgu oratoru, ja vispār savēlētos darboties tajā plauktiņā. varu visai aktīvi konvertēt mentālās ainas verbālā izteiksmē un atpakaļ, tikai lai jau ar šo talonu papiņķerējas tie, kuriem ir lielākas ambīcijas uz varu un naudu. tas bijušasi rīgas mērs, piemēram, kuru demakovas raudošā pašdarbnieku ballīte izsvilpa. es jau nesaku, ka viņš bija orators, kur nu. vienkārši ar tiem ienākumiem, ko viņš ģenerēja visās ostu valdēs un kur nē, viņa sejas āda un viss bija lemberga līmenī pēc cietuma termiņa. ir taču zināms, ka vajag apmeklēt atpūtas bāzes un regulāri sevi atalgot ar kādu baudbaudiņu. teiksiet, varbūt tai personai ādas faktūra tāda, ka izskatās pīpējis no agras jaunības, bet vajag taču ielaist vēnās kaut kādu arī pārāko gadsimta dzīvesprieka molekulu, vajag taču parādīt, ka no manis iznāks tie vajadzīgie lēmumi, par kuriem jūs vēlētāji un latviešu tauta (u-ū, kur tū) maksāsiet. vispār, skatoties sopranos seriālu, esmu sapratis priekš sevis, ko tie cilvēki dara augstos amatos. tas vienā brīdī aizdambē dabas bērna artēriju un tad ir tikai prestižš, restorāns, labs uzvalķelis un gomora. nu baigais tiks, es valdu pasauli, es valdu ikdienu, es jūtos labi, es apmierinu savas vajadzības, vēlmes, es esmu dabisks, es saplūstu ar visumu. man ir savi liberiņi un man patīk ar tiem spēlēties, man patīk tikties ar cilvēkiem, es esmu aktīvs, smaidīgs, mani mīl vislabākie, bet ienīst skauģi. es jums parādīšu, ka var iet pilnvērtīgu ceļu un mani atcerēsies vēsture, mani vecumdienās apsekos bērni un labākie draugi. ko gan citu cilvēks šai pasaulē var vēlēties, tiekties uz dievu, uz saskaņu ar sevi, ar apkārtējo vidi, būt dsl saslēgumā ar nirvānu, kāmasutru, kleopatru, bonapartu, diženiem varoņiem čērčiliem, ņemt piemēru no brūsa lī, skatīties, kā cilvēki visos laikos ir dzīvojuši, mīlēt platonu, mīlēt miesiski, bet ar mēru, gribēt saprast, dalīties savā gudrībā ar citiem. es esmu mīlējis šo pasauli, es bijis labākais tai, tagad lūdzu atalgojiet mani miršanas brīdī, es esmu pelnījis paradīzi.