ai, pēc manas nāves paņemiet paši un salieciet šito visu par stāstu vai vairākiem, man galīgs besis un slinkums ķimerēties. (ļoti augstprātīga nostāja). kāpēc gan, es vairākas reizes esmu mēģinājis kaut ko darīt, bet man tas apnīk uzreiz un dikti. cibā rakstīt gan man neapnīk. šodien pa logu izdomāju, ka nevajag pielūgt cibu kā tādu, bet vispār iespējas, ko dod laikmets. skatīties, kā dzīvo cilvēki ellē ratā argentīnas džungļos. kā jau aldoss teica, tagad spilgtas krāsas vairs nefascinē, tagad katram autombilim krāsas priekšā pakaļā. kas tad tagad ir vērtē, reversais skatiens?