Un es biju aizmirsis cik interesanti ir braukt sabiedriskajā transportā.
Vadītāji tīros baltos kreklos. Noguruši. Bet kurš gan nebūtu noguris no satisksmes stresa. 1 mūžību vadītājs 51571 autobusā turēja nospiestu signāltauri("Психопат!"). Priekšā kāda mašīna bija apmaldījusies neceļos.
Vecā sažūvusī kundzīte, kas neskatoties, ka sēdēja stalti un braši, uz pārējo fona atgādināja ar burvestību palīdzību izmērā samazināta un spēkā pastiprināta.
Viņai blakus piesēdās jau ļoti pasaulīga kundze. Bet viņas abas mācēja sadalīt krēslu (sažūvusī kundzīte nobūrās vēl mazāka).
Pasaulīgajā kundze brauca kopā ar meitu un mazbērniem, puiku un jaunāku meitiņu. Abu mazbērnu starpā izvērtās cīņa par brīvo krēslu. Puika bija pirmais un piedāvāja māsai dalīt laupījumu. Mazā meitenīte atteicās - apkārtējie to uztvēra smejoties. Māsai, iespējams, tas nešķita nekāds joks, un neskatoties, ka brālis izaugs par krietnu puisi, kam rūpēs māsas dzīve un laime, rūgtums paliks. Visu ceļu palika kājās stāvam blakus brālim, kas sēdēja uz puskrēsla.
Pusmūža kungu, kas pusceļā aizmidzis, vefa tilts pamatīgi sakratīja. Bet vefa tilts nepamodināja. Gan jau pamodīsies īsi pirms gala mērķa. Bet es uz viņu skatījos un gudroju kādā stāstā viņš piedalās.
Divi alus draugi pārsprieda par kaut ko, ko nevarēju saklausīt, un blakus ratiņos maza meitenīte skatās apkārt ar lielām acīm un lielu knupi. Vairāk runāja tas alus draugs, kas nebija tētis. Tētis klausījās un smaidija. Un kāpēc nē?
Tad puisis - tāds liels, pārāk liels - ar spieķi. Smuku spieķi.
Tad bija meitene no laukiem - noteikti no laukiem - ar maisiņu ar burkām. Ar skaļu telefonsarunu par to kurš kur kur sagaidīs un ko un cik kurš dzers vakarā.
Viens šoferis skrēja ar vēju - un šķiet uzvarēja.
Un daudzi citi. Smaidīju par viņiem visu ceļu. Var tikai tā.