How not to socialize.
Šo vasaru pavadu ar vecvecāku bibliotēku - būtu viņi dzīvi, pajautātu kāpēc viņi glabā tieši šādas grāmatas. Bet droši vien to var arī uzzināt savādāk.
Bet varbūt - vienkārši bija grūti to let go. Pat. Ja nenozīmē neko. Plus, tad vēl nebija internets.
Man gan gribas protestēt un teikt - kur ir jūsu spītība?
Bet varbūt es kaut ko nesaprotu - un kādu dienu ļoti vienkāršais romāns par to, ka ganu zēns, kas iemīlējies slaucējā, tiek nosūtīts uz citu fermu un par to kā abu mīlestība līkločo starp sabiedrības nosodījumu, būs liela vērtība.
Elīnas Zālītes sila ziedos starp dzejoļiem "kalstošs koks" un "kauns" bija ielikta lapiņa. Lapiņlicējs vai nu ir juties, ka "no dvēsles izsīkusi dzīvinošā sula, un sirdi slepeni, kā čūska daudzgalvaina, dzeļ tuvu ļaužu vienaldzība trula", vai arī, ka "katram priekam stājas priekšā" kauns, "kas lielāks izplešās arvienu, ja cilvēks atziņu gūst jaunu".