Vecmammai bija grūti ļaut lietām iet, kuras šajā dzīvē viņa droši vien neizmantos un no kurām nav labuma. Es to skaidroju, ka vecmamma gatavojās karam.
Tagad, kārtojot vēl vecmammas virtuvi man jāizlemj kam palikt un kam ļaut iet. Gaidot tējas ūdeni uzvārāmies pavadu laiku ostot 1001 garšvielas. Tējas arī ir 1001. Un putraimi/makaroni/pārejais vārāmais arī ir 1001. Es smejos, ja es ieslēgtos, es varētu vismaz gadu bez uztraukumiem nodzīvot.
Un ir grūti izmest ārā lietu ja, 1) nav mana 2) varbūt tiks izmantota 3) ir perfectly fine, tikai nepareizā vietā.
No šī jaunā skatpunkta viss kļūst skaidrs - tā nebija gatavošanās karam, bet gan visas šīs garšvielas, visas šīs lietas turēja vecmammu gūstā. Un tagad tur mani. Vismas labi, ka ir tāda lieta kā derīguma termiņš - "tev ir beidzies termiņš. atvaino, tev jāiet."
Bet man šķiet tas šausmīgi negodīgi arī pret lietām, kurām jāsēž plauktā neizmantotām, līdz derīguma termiņa beigām.
Sāk šķist, ka viss šeit ir šausmīgi negodīgs. Bez maz vai kā karā.