un tie tūristi.
Un tie smieklīgie plastmasas ziedi un melotie koki melotā restorānā. Tā ekonomiski samelot, lai iegūtu. Bet motors naudu neņem. Skumjā nauda. Neviens viņu nepatur, tik met viens otram virsū un izdomā izdomātās instancēs, lai turētu izdomātu pasauli.

Bet varbūt īsts vairs nav modē? Labāk ilūziju par īstenību. Vai arī ilūzija jau ir īstenība. Skrienot māju neuzcelt. Man liekas, ka kāds tā ir teicis. Nu ja nav - tad es tikko to skaļi pateicu.

Bet then again - kāpēc man bija vajadzīgs melotais resotrāns? Piedāvājums ir saistīts ar pieprasījumu.

Biju reiz telpā, kur ir pilns ar daudzām zaļām dzīvībiņām podiņos. Tiešām daudz, i saskaitīt nevar. Tik pašā stūrī sēž plastmasas dzimtenis. Laikam sajaucis ballīti vai arī ļoti ļoti vēlās būt. Es vēlēju viņam visu to labāko. Lai izdotās būt vai arī atrast savu balli, kur var dejot un būt.

Dzīvie zaļie droši vien bija priecīgi par podiņiem un siltumu, jo tur bija daudz lielu logu ar skatu uz krītošo sniegu. Vasarā droši vien viņi īd un dīdās par netaisnību. Droši vien tāpēc tur bija sneigavīra bilde pie sienas. Mēs atņemam daļu no brīvības, bet garantējam arī mieru. Un tur ir sava veida tūrisma ideoloģija.