Saule nāk lejā, Marija.
Viss zaļš un dzīvs.
Brīnišķīgs saulriets un dejas.
Un smagas emociju stīgas.
Tās spiež, neļauj elpot, bet dzīves motors strādā skarbi, nepielūdzami, eļļa notraipa un nomazgāties var tikai retos brīžos.
Kā gribētos dzīvot divas paralēlas dzīves. Es un cita es. Citā vietā un citā laikā. Apmainīties ar vārdiem un jūtām. Tā lai bilde lielāka.
Reizēm tas viss nolīdzinās, kad tu kādam pastāsti par to, kas apkārt un within. Un uz brīdi atkal tīrs viss. Elpot.
Tad atkal mesties motortelpā. Bezelpā. Izdarīt, izskriet. Neizdarīt, izskriet. Kā elegantie japāņi, ekonomiski un mierīgi - bet viss ir izdarīts. Un tad tēju ar viņiem var pamalkot. Bet kad trako, tad trako.
Nenosodu. Kas man ir lai varētu dod kādam sodu? Ne tiesnese, ne svētā. Ne pati tikusi ar saviem sodiem. Šoziem ir īpaši vēji.
Jā - izdejot caur motortelpu ir viss labāk. Dejot ar motoru.
Bet ja motora vietā būtu vijoles vai orķestris. Jā - gan vijoles, gan orķestris ir plīstoši. Un dievs pasarg kādam orķestrī uzmīt uz kājas. Bungu sitējam! Ak dievs! Kas ir orķestris bez bungu vīra un bungām? Labāk nē. Motorā nevar neko sabojāt. Un motors jau katram savādāku dziesmu dzied. Mīļais, dumjais, neiznīcināmais motors.
Eļļa var beigties, bet tāpēc ir bagātie eļļas cilvēki, kuriem ir raktuves, fabrikas. Gudrie un feinie, kuri kurina motoru, lai ātrāk un skaistāk. Katram tādu atrast. Viņi paši brīnās, kā tas viņiem sanācis. Viņi do un do un do!
Kaut es tā varētu dod.
Es māku brīnišķīgi dejot.

Tādas ir Malaizijas pasakas.