Tikko atnāca notikums no bērnības bez konteksta. Konteksts, kaut kur aizkavējies.
Bija augusts. Bija nometne. Bija tumši mākoņi. Biju mazs un viss cits tik liels. Biju Skots Walkers. Bija mežs. Bija mellenes. Bija burkas ar mellenēm. Un Mārtiņš kā meža cūka notašķījies ar dubļiem un noēdies melleņu. Un bija apkārt mežam stieples un dzelzs plāksnītes ar uzrakstiem par to, ka rakt aizliegts.

Un tad par citu mežu. Par Mūža Mežu. Jau toreiz nosaukums likās tik nesatricināms. Tik, tik, tik... Un koki Mūža Mežā ir mūžīgi. Melleņu mežā viss bija dzīvs, bet tāds dusmīgs, tikko pamodies, vai arī kā kāds kas ir iekāpis peļķē lietainā dienā, kurā nemaz negribēja iekāpt peļķē. Bet Mūža Mežs bija, drošvien arvien ir, noslēpumains, ar kokiem, kuri sen ir nokārtojuši visas savas teritoriālās nesaskaņas, un mūžo par man nezināmo.

Un skumjākais, ka man jānogalina šīs atmiņas, lai būtu kontinuitāte. Un es cerēju, ka šajā dzīvē varēšu izvairīties no nogalināšanas.