Iksirugumta (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} po) rakstīja, |
Re: Genesis 1:1
Es agrāk turējos pie līdzīgiem uzskatiem, tikai ar spēcīgiem garīgajiem akcentiem. Faktiski, mans funktieris bija tāds pats, tikai garīgā plāksnē, nevis fiziskā. Un tāpēc man ir ļoti grūti ar viņu runāt, jo viņš nespēj izšķirt garīgo no fiziskā.
Ar mīlestību ir bik tricky. Jā, Dievs ir devis mums spēju mīlēt, tā ir Viņa elpa mūsos. Taču mīlestības jēdziens mūsdienās ir ļoti smagi (mērķtiecīgi un tīši) sabojāts. Mums mīlestību pasniedz kā iekāres un patikas sinonīmu. Taču mīlestība ir kaut kas nesalīdzināmi lielāks. Reku, tepat kkur iekopēju to vēstules korintiešiem nodaļu par mīlestību. Ja cilvēks atzīst mīlestību, tad viņš atzīs arī Dieva mīlestību pret mums. Tad cilvēks var pieņemt Jēzus Kristus mīlestības upuri un izjust pateicību. Bet, piem., mindll ir auksts kā ledus, racionāls kā āmurs, nekādas mīlestības, nekāda gaišuma. Tikvien, lai izdzīvotu, bet ne lai dzīvotu. Un, jā, apstākļi mūs tādus padara - ja mums nav Dieva. Bet Dievs var mainīt pat bērnībā sabeigtos, nomocītos, samežģītos. Atverot acis uz to Jēzus krustu, mēs sākam saprast, ko nozīmē mīlestība un cik lielas ir mūsu garantijas mūžībā, pāri tādiem sīkumiem kā apstākļi un panākumi. Dievs ir mīlestība, Dievs ir pilnība, pie viņā nav nekādu nepilnību. Un Viņš mūs mīl. Ar to pietiek. Bet, ja cilvēks saka, ka Dievs nav pietiekams, un noraida Viņu, tad viņš neizbēgami atsakās no mīlestības un kļūst par terminatora tipa robotu. Bez Dieva nav mīlestības, jo Dievs ir mīlestība. Pie nāves jau šķirošana notiek pēc tā, kas tu ESI, nevis, ko tu esi izdarījis. Un, ja tu ļauj Dievam pieņemt sevi par Viņa bērnu caur Jēzu Kristu, tad forši - enter LOVE. Bet, ja tu noraidi Dievu un saki viņam, ka izvēlies būt "tu pats", jo tu esi krutāks par Dievu, tavas izvēles ir labākas, tavas zināšanas ir augstākas, tava mīlestība ir īstāka, tad Dievs tev ļauj tusēties ar šo savu apziņu cauri visai mūžībai, un tad tu paliec bez Viņa uz mūžu - visas dzīves centieni izbēgt no Dieva tiek attaisnoti mūžīgā, aukstā vientulībā bez visa tā, ko Viņš mums nonstopā dod.
Es agrāk turējos pie līdzīgiem uzskatiem, tikai ar spēcīgiem garīgajiem akcentiem. Faktiski, mans funktieris bija tāds pats, tikai garīgā plāksnē, nevis fiziskā. Un tāpēc man ir ļoti grūti ar viņu runāt, jo viņš nespēj izšķirt garīgo no fiziskā.
Ar mīlestību ir bik tricky. Jā, Dievs ir devis mums spēju mīlēt, tā ir Viņa elpa mūsos. Taču mīlestības jēdziens mūsdienās ir ļoti smagi (mērķtiecīgi un tīši) sabojāts. Mums mīlestību pasniedz kā iekāres un patikas sinonīmu. Taču mīlestība ir kaut kas nesalīdzināmi lielāks. Reku, tepat kkur iekopēju to vēstules korintiešiem nodaļu par mīlestību. Ja cilvēks atzīst mīlestību, tad viņš atzīs arī Dieva mīlestību pret mums. Tad cilvēks var pieņemt Jēzus Kristus mīlestības upuri un izjust pateicību. Bet, piem., mindll ir auksts kā ledus, racionāls kā āmurs, nekādas mīlestības, nekāda gaišuma. Tikvien, lai izdzīvotu, bet ne lai dzīvotu. Un, jā, apstākļi mūs tādus padara - ja mums nav Dieva. Bet Dievs var mainīt pat bērnībā sabeigtos, nomocītos, samežģītos. Atverot acis uz to Jēzus krustu, mēs sākam saprast, ko nozīmē mīlestība un cik lielas ir mūsu garantijas mūžībā, pāri tādiem sīkumiem kā apstākļi un panākumi. Dievs ir mīlestība, Dievs ir pilnība, pie viņā nav nekādu nepilnību. Un Viņš mūs mīl. Ar to pietiek. Bet, ja cilvēks saka, ka Dievs nav pietiekams, un noraida Viņu, tad viņš neizbēgami atsakās no mīlestības un kļūst par terminatora tipa robotu. Bez Dieva nav mīlestības, jo Dievs ir mīlestība. Pie nāves jau šķirošana notiek pēc tā, kas tu ESI, nevis, ko tu esi izdarījis. Un, ja tu ļauj Dievam pieņemt sevi par Viņa bērnu caur Jēzu Kristu, tad forši - enter LOVE. Bet, ja tu noraidi Dievu un saki viņam, ka izvēlies būt "tu pats", jo tu esi krutāks par Dievu, tavas izvēles ir labākas, tavas zināšanas ir augstākas, tava mīlestība ir īstāka, tad Dievs tev ļauj tusēties ar šo savu apziņu cauri visai mūžībai, un tad tu paliec bez Viņa uz mūžu - visas dzīves centieni izbēgt no Dieva tiek attaisnoti mūžīgā, aukstā vientulībā bez visa tā, ko Viņš mums nonstopā dod.
Nopūsties:
