Es nezinu, kādā melnajā caurumā dzīvo Tu, bet mana pasaule ir pilna Viņa varenības apliecības, sākot no molekulām un DNS, līdz zvaigznājiem un mīlestībai. Man nav jātic kkādām pasakām, jo Dievs un Viņa darbi ir acīmredzami. Tikmēr mazi, spītīgi egomaniaki cenšas pierādīt, ka paši ir radušies no nekā, par spīti visiem fizikas likumiem, vispirms ir bijis NEKAS, tad tas ir uzsprādzis, LOL. Tad no tā bardaka, par spīti entropijas likumiem, ir radušās ārkārtīgi sarežģītas sistēmas - tā ČIKS uzreiz, visas nepieciešamās sastāvdaļas pēkšņi ir uz vietas! Un viņi tic, ka haoss=kārtība un tāpēc ir pilnīgi akli, jo nespēj izšķirt viselementārākās dzīves patiesības. Un tikmēr viņu ģimenes brūk, viņu attiecības ar cilvēkiem ir tikai tik siltas cik viņu neauglīgās debates spēj uzkurināt vientuļos prātus, viņu dzīves kļūst par fantastikas romānu cienīgām epopejām neesošos visumos un viņi paši sev kļūst par melnajiem caurumiem, kas ir gatavi parakstīties uz pilnīgi jebkādu patiesību, ka tikai tā neliecinātu par kaut ko viņiem neaizsniedzmau. Grūti iedomāties ko nožēlojamāku. Un tādi cilvēki tic, ka viņi ir tiesīgi atņemt dzīvības citiem, lai attaisnotu savus nedzīvos varas mehānismus, tic, ka drīkst ekspluatēt tos, kas ir "zemāki" un "stulbāki", tic, ka var=drīkst. Nekādas morāles, nekādas cieņas, nekādas cilvēcības - tikai tīra varaskāre. Varasgriba. Viņi sauc: Dievs ir miris! un mirst tumšā izmisumā - bez atbildēm, bez jēgas, bez mīlestības. Jo tādai dzīvei nav un nevar būt jēgas. Nav lielākas tumsas kā meklēt gaismu sevī. Tad cilvēks nudien kļūst par melno caurumu, kurš aprij visu gaismu tik tālu, ka pārstāj būt dzīvs un pieejams pasaules loceklis.