Svētā Franciska klosterī Fjesolā ar arkām apņemts pagalmiņš, pilns ar sarkanām puķēm, sauli un dzeltenām un melnām bitēm. Stūrī zaļa lejkanna. Visur sīc mušas. Karstuma nokaitēts dārziņš klusi kūp. es sēžu zemē un domāju par franciskāņiem, kuru celles es nupat redzēju, kuru iedvesmas avotus es redzu tagad, un es labi jūtu, ja viņiem ir taisnība, tad taisnība ir arī man. Es zinu, ka aiz sienas, pret kuru atbalstos, ir pakalns, kura pakājē, zidojot sevi, plešas visa Florence ar savām cipresēm. Bet šis pasaules spožums ir kā šo cilvēku attaisnojums. Es ielieku visu savu lepmnumu, domājot, ka tas ir arī manējais un visu manas rases cilvēku spožums - kuri zina, ka galējais nabadzības punkts vienmēr pievienojas pasaules greznībai un bagātībai. Ja viņi atsakās, tad lielākai dzīvei (un nevis citai dzīvei). Tā ir vienīgā jēga, ko es piekrītu dzirdēt vardā "kailums". "Būt kailam" vienmēr glabā fiziskas brīvības jēgu un rokas un puķu saskaņu, mīlestības pilno saskaņu starp zemi un cilvēku, atbrīvojušos no cilvēciskā, ak, es labprāt pievērstos, ja tā jau nebūtu mana reliģija.
Tagad es jūtos brīvs attiecībā uz savu pagātni un to, ko es esmu zaudējis. Es vēlos tikai šo ierobežojušanu un slēgto telpu - šo skaidro un pacietīgo dedzīgumu. Un kā mīkla, kuru spiež un nogurdina, es tikai gribu turēt savu dzīvi rokās, tīdzīgi tiem vīriem, kuri prata ieslēgt savu dzīvi starp puķēm un kolonnām. Tā vēl no šīm garajām naktīm vilcienā, kur var sarunāties ar sevi un gatavoties dzīvot - pats ar sevi, un šī apbrīnojamā pacietība atkal ķerties pie domām, apturēt tās bēgšanā, tad vēl virzīties uz priekšu, laizīt savu dzīvi kā cukurgailīti, veidot to, noslīpēt to, beidzot mīlēt to, kē meklē vādru, attēlu, galīgo frāzi, to vai citu, kas nolemj, nosaka, ar kuru dosies projām un kas turpmāk būs mūsu skatiena krāsa. Es labi varu apstāties te, beidzot atrast vienu gada nevaldāmās un pārpūlētas dzīves beigas. Manis paša klātbūtne manī pašā, manas pūles novest to līdz galam, uzturēt to visu manas dzīves seju priekšā - pat par vientulības cenu, kuru - tagad es zinu - ir tik grūti panesama. Nepadoties: viss ir te. Nepiekrist, nenodot. Viss mans niknums man tajā palīdz, un punkts, kur tā nes manu mīlsetību, man tur pievienojas un līdz ar to dusmīgā kaislība dzīvot, kas veido manu dienu jēgu.
Katru reizi, kad mēs (kad es) padodos savai augstprātībai, katru reizi, kad mēs domājam un dzīvojam, lai "pierādītos", mēs nododam . Vēlēšanās "parādīties" ir liela nelaime, kas vienmēr mani samazināja patiesā priekšā. Nav nepieciešams nodoties citiem, bet tikai tam, kurus mīlam. Jo tad tas vairs nav nodoties, lai parādītos, bet tikai lai dotu. Cilvēkā ir daudz vairāk spēka, kas parādās tikai tad, kad tas ir vajadzīgs. Iet līdz galam ir prast glabāt savu noslēpumu. Es cietu no tā, ka esmu viens, bet, lai būtu saglabājis savu noslēpumu, es uzveicu ciešanas būt vienam. Un tagad es nezinu lielāku nopelnu kā dzīvot vienam un nezināmam. Rakstīt - tas ir mans dziļakais prieks! piekrist pasaulei un baudīšanai - bet tikai atkainājumā. Es nebūšu cienīgs mīlēt pludmaļu kailumu, ja nepratīšu palikt kails sevis paša priekšā. Pirmo reizi vards "laime" nozīmē man nešķiet apšaubāma. Mazliet pretēji tam, ko saprot ar parasto "es esmu laimīgs".
Zināma nepārtrauktība izmisumā galu galā rada prieku. Un tiem pašiem cilvēkiem, kuri Svētā Franciska klosterī dzīvo pie sarkanām puķē, cellēs ir miroņgalva, kas bagātina viņu meditācijas, Florence aiz loga un nāve uz galda. Kas attiecas uz mani, ja es jūtu lūzumu savā dzīvē, tas nav tā dēl, ko esmu ieguvis, bet tā dēļ, ko esmu zaudējis. Es jūtu sevī galējus un dziļus spēkus. Pateicoties tiem, es dzīvoju, kā es to saprotu. Ja šodien es esmu tik tālu no visa, tas tāpēc, ka man ir tikai spēks mīlēt un apbrīnot. Dzīve ar asaru un saules seju, dzīve bez sāls un karsta akmens, dzīve, kādu es to mīlu un saprotu; man šķiet, ka to glāstot, visi mana izmisuma un mīlestības spēki savienosies. Šodiena nav kā apstāšanās starp "jā" un "nē". Bet tā ir "jā" un tā ir "nē". "nē", kurā es pirmo reizi jūtu nākotnes solījumu. Aizrautīgs un juceklīgs gads, kas beidzas, un Itālija; nākotnes neskaidrība, bet absolūta brīvība attiecībā pret manu pagātni un mani pašu. Tur ir mana vienīgā nabadzība un bagātība. Ir tā, it kā es no jauna sāktu spēli; nedz laimīgāks, nedz nelaimīgāks. Bet ar savu spēka apziņu, savas augstprātības nicinājumu un nepārpotamo satraukumu, kas mani pārņem likteņa priekšā.