1984.
„nevarētu teikt, ka mao inteliģenci nīda per se (te redaktors jau otro reizi mums izskaidro kas ir per sē). Gluži otrādi, viņs saprata – ja ķīnai jākļūst par modernu valsti un jāatgūst sava likumīgā vieta pasaulē, tai vajadzīgi prasmīgi un spējīgi cilvēki visās dzīves jommās. Tomēr viņš bija kategoriski pret „intelektuālismu”, kas bija uz konfūcismu balstītas sabiedriskās iekārtas pamatā, - pret pieņēmumu, ka inteliģenti ir morāli vērtīgāki par parastiem cilvēkiem. Mao baidījās, ka līdz ar revolūciju inteliģences pašapziņa par savu morālo pārākumu nav mainījusies un inteliģenti sevi turpina uzskatīt par par pārākiem, kamēr pārlieku daudz vienkāršu cilvēku sevi uzskata par zemākiem. Ja ķīna bija apņēmusies virzīties pretī bezšķiru sabiedrībai, šīs vecās sociālās normas jāizrauj ar saknēm – prolleariātam jāaudzina sava inteliģence.”

Viņa tēvs bija totāls konfūcists.
Mao bija egalitārs.
Kā arī bija pārliecināts, ka viņš zina absolūto patiesību.
Viņam kinda vajadzēja būt ļoti tuvredzīgam cilvēkam, lai pats neredzētu Ironīju (ar mirgojošiem burtiem), kas valda ap viņu.