Vienmēr esmu gribējis zināt, kā jūtas vecāki. Bērns. Vai viņu attieksme ir tāda, ka tas ir mans bērns, tas pieder man, kā lieta, vai arī vairāk, kā bērns ir cilvēks, personība, draugs vai ienaidnieks, vai vienkārši cilvēks, kuru neivērot? Vai to nosaka tas, vai bērns ir gribēts, vai negribēts, gribēts un negaidīti uzradies, vai arī ļoti gribēts un plānots? it still izklausās, kā kadrs no lielveikala dzīves. Varbūt vecāki jūtās, kā garīgie skolotāji, kuriem ir atbildība sekot līdzi bērna-personības dzīvei? Un kā ir ģimenēs, kur bērni nāk komplektā ar vienu pusīti? Its really puzzling, tas ir kā ar visiem dzīves noslēpumiem, tu neko nezini, līdz tu neesi nonācis tur.