Viss ievērojamākā šaha partija man bija pamatskolā. Toreiz nospēlēju ļoti slikti (vispār tajā laikā es vienkārši bīdīju figuras nevis spēlēju šahu), bet svarīgākais ir kas bija mans pretinieks.

Tad es mācijos privātskolā, kurai apkārt bija žogs, bet apkārtnes čigānbērni atrada ceļus, lai tiktu iekšā un bija sastopami spēļu laukumā (nu šūpoles, baigi foršs koka celtne-štābiņš, kam vienīgā problēma bija tas ka pārāk tuvu skolai atradās). Un lūk - čigānbērniem bija daudz laika lai studētu šahu, jo neapmeklēja skolu. Un arī viņi izvēlējās šahu mazgāšanās vietā. Vienu dienu spēlēju ar čomu šahu uz celtnes un čigānbērns ir ieinteresēts un piesakās arī uz partija. Viņam vajadzēja mani pieveikt, jo viņš smēķēja (kā zināms visi gudrie cilvēki smēķē). Nepieveica. Teicās atsūtīt labāko čigānbērnu šahistu.

Pēc nedēļas ierodās čigānbērnu bariņš un viens no viņiem ir galvas tiesu pārāks (viņam noteikti bija pāri 20). Lūk tas arī bija mans pretinieks. Spēle notika skolas priekšā - tur bija smuka vieta kur spēlēt - uz betona. Sāka smidzināt. Un tā lūk - sīko mapetu pieveica čigānu šaha čempions izskustinot tikai vienu pešku. No malas noteikti skats bija iespaidīgs - 2 čomi pret ielas bērnu komandu.

Vēl pamatskolā mana goda lieta bija uzvarēt Matīsu, kurš atšķirībā no manis gāja uz šaha skolu. Uzvarēju arī.