Eksistenciālisti un impresionistu futbols daugavpilī.

"Mani izmeta no kluba, jo es negavilēju, kad guvām vārtus, un nepārdzīvoju - zaudējot. Un saule dedzina laukumu cenšoties atmodināt beigto zāli."

Vartsargs, apguļās un skatās saulē. Nesen lija un es esmu rokas.

Tiesnesis paskrien uz priekšu, lai skatītāji nenojaustu, ka pašlaik izbauda vēja brāzmu. Rīt nebūs vējš, rīt nebūšu es.

Vārti neizbēgami tuvojās bumbai. Viss neizbēgami tuvojās savam galam.

Karodziņš augstu gaisā plīvo brīvā vējā. Stārķis.

Mājnieku treneris, sēž un domā par bumbas mūžīgo apaļumu. Viņš mīl apaļus priekšmetus. Viņš šobrīd mīl bumbu. Kāpēc toreiz viņam bija jāmetās cīņa? Kāpēc?

Svilpe izdveš agonisku skaņu - negribīgi visi pamet laukumu. Vēl brīdiņu, mazu, īsu, mīļu brīdiņu. Šeit.

Bumbas ēnā sildās tārps. Es baudu, tātad es esmu.

Vārtu tīklā iepinusies pērnā gada ozola lapa.

Vējš pūš bumbu prom.

Komentētājs nošķaudās. Srārķis.

"Mani izmetīs no kluba, jo es neraudāju, kad nomira bumba."