Pavasarim ir arī tumšā puse. Ļaunā, briesmīgā, amorālā, šausmīgā. Tā ir kā milzīga gara ēna, kā velkošas sāpes, kā mazas, katru mirkli jūtamas bailes.
Labi, labi, nemaz tik traki nav - bet sakarā ar silto laiku skudras sāk mosties.
Tikko vienu gūltā iemaldījušos pamanīju. Mazu, sarkanu, ļaunu. Rāpo un rāpo un galvenais - smejās! Un, jūs varat iedomāties, ka bez brillēm skudris ir kā melns punktiņš uz palaga. Un, kā par nelaimi - nēesmu kārtīgs, un arī gūltā visādi gruži mētājās. Un tā - mazais ļaunais punktiņš-skudra kustās un es ar savām tuvredzīgajām acīm skatos uz viņu un sāku justies kā skudru pūznī, jo man sāk likties, ka visi mazie gruži kustās un ir ļaunatminīgās skudras.

...

Par laimi paspēju aizmukt pirms viņas visas man metās virsū :D