Comments: |
>> atceros pati, kā reiz nevēlējos lietot konkrētas zāles un ārste mani brīdināja par drīzu nāvi
Mūs savukārt mācīja, ka tā teikt pacientiem ir pats visliktākais, ko vien var teikt.
Tādu gadījumu, kad tiešām būtu drīza nāve, ir ļoti reti. Varbūt insulīns 1. tipa cukura diabētam. Bet arī tad pietiktu ar pāris reizēm, kad slimnieku diabēta komā aizved ar ātrajiem un slimnīcā atkačā, lai pacients tomēr pats izlemtu, ka dzīve ar insulīnu ir grūta, bet tomēr labāka nekā bez.
Un kas notiks, ja kādā citā gadījumā pacients nelietos zāles un tomēr nenomirs? Viņa ticība ārstiem, kas jau tā bija zema, tikai kļūs vēl zemāka.
tas bija pirms 8 gadiem un tagad atļaujos justies kā uzvarētāja. nu ne drīza nāve, bet nāve caur strauji progresējošu invaliditāti. bet ar to es gribēju teikt, ka ļoti labi zinu, ka tie, kas atbildību par savu veselību uzņemas paši, rīkojas citādāk.
Pacienti vienmēr uzņemas atbildību par savu veselību paši. Atšķiras tikai avoti, kuros viņi ieklausās.
Jā, es saprotu, ka paradigmas izpratnē, kā strādā medicīna, mainās lēnu :)
Paldies, tieši tagad nav laika skatīt, jo jāiet uz darbu. Bet vakarā palasīšu.
Izlasīju. Komentēju šeit, jo tur nevar.
Piekrītu, ka pašam jāpēta, ar abām rokām par un taurēju to, no savas cibas kanceles, jau vismaz divus gadus. Kādam pat ir pielecis, tātad darbojas.
Zinātnes-prakses cikli saprotami, bet secinājumos rakstīts, ka maz zināms, tātad nav pētīts pietiekami, vai tiek slēpti (Despite their policy salience, little is known about time lags and how they should be managed.) un 17 gadi ir ilgākais cikls, tātad ir arī ātrākas iespējas jaunām lietām nonākt līdz pacientiem(ne seceinājumos). | |