«Mūsu kungam, ačeku, muižā ir,» kāds cits iejaucas valodā. «Ir pavisam tāda savāda ierikte, pavisam citāda nekā tās vecmodes lampas. Eļļu – viņu saucot peterjuliju – ielej tādā glāžu lodē, uz kuras tas dedzināmais, ieskrūvēta misiņos tāda balta, pīta lente, bet vaļējais gals mirkst tanī peterjulijā, bet tas sausais gals ārā deg ar liesmu… Tad apliek tam apkārt tādu glāžu trubu un tai vēl uzsprauž virsū tādu purcuļa jumtiņu, es saku, tāds balts spožums, ka tīri vai acis apžib…»

skumdinoši, bet daudzi tālāk par peterjuliju nav tikuši arī mūsdienās.