'apstrādāju' (jo lasīt laikam nebūs īstais vārds) kādu 4. lata romānu šodien. Neliegšos, arī mājās kāds kāls (kā skaits, nevis affair vai viņa skriberētāju 'nenozīmē') ir, bet pašlaik roku elektronisko krātuvi.
kaut kā sanācis, ka autores visas ir kaut kādas kundzes ar dzimšanas laiku ~1950. visas (jeb viņu varones) 'cīnījušās' atmodā, jau 1988. gadā sapratušas, ka nākotnē ir pašu audzētās oliņās un pieniņā (slaukt gan viņas īsti negrib, vienai govs uzrodas, bet nosprāgst pie kaimiņiem).
(ne)loģikas bloki visām vienādi. wtf, straumēnos tak rakstīja, cik kaifīgi visi laukos dzīvo. nu lab' lai ir straumēni, bet traktoru vajag. kolhozi sūds, bet kaut ko vajadzēja atstāt utt utjpr ad nauseam.

vissāpīgāk manu līdzcietību aizskāra vienas autores izkliedziens (citēju pēc atmiņas): kā tie valsts likumdevēji gan sacūkojuši tos nodokļus, ja uzņēmīgs cilvēks ar diviem veikaliem nevar nopelnīt... (viens veikals ir neveiksmīga bode un kafejnīca, otrs tirgo no netālās (ta kaut rīgas) pilsētas atvestās lietotās lupatas. tas tik būtu sapnis. 2+3 ģimene, 2-4 pārdevēji, visi plauktu un zeltu uz vecu lupatu tālākpārdošanas...