| Kāpēc es mācos to, ko es mācos? |
[05 Mar 2013|10:16pm] |
Nu jau drusku ilgāk kā pusgadu manu prātu nodarbina viens temats, kas saistīts ar manu turpmākās izglītības izvēli. Varbūt ne par to, ko es tur vispār daru un kādēļ esmu nodevies tieši tam, bet gan par pašu arhitekta izglītību kā tādu, tās būtību un mērogu. Studēt sāku pirms pusotra gada. Skolā stājos ar pārliecību, ka arhitekta izglītība vainagojas ar samērā viendimensionālu nākotnes iespēju spektru, respektīvi, darbu arhitektūras birojā (darba saturs jau ir pavisam cita tēma). Neskatoties uz to, ka pirms tam apmeklēju ar arhitektūru saistītas lekcijas un diezgan aktīvi interesējos par notikumiem lauciņā, tāpat nepazuda šī sajūta par noteiktu nākotnes ceļa koridoru, ko es jebkurā gadījumā neuzskatīju par kaut ko negatīvu un savu pārliecību stingri aizstāvēju ar pamatojumu, ka tas ir mans sapnis - radīt smukas mājiņas, piedalīties pilsētas veidošanā, atstāt savu ieguldījumu nākotnes paaudzēm un radīt ko paliekošu. Pēc iestāšanās, manas domas krasi mainījās par visu notiekošo un iespējamo, mani straujos tempos sāka aizraut citas lietas, notikumi un darbības virzieni. Savā ziņā es pat sāku atsvešināties no tā, par ko tik ļoti sapņoju lielu daļu savas dzīves.
Tagad esmu nonācis līdz tam ķēdes posmam, kad es apzinos, ka esmu uz pareizā ceļa, uz savu nākotnes sapņu ceļa, īstā iespēju virziena un sevis pilnveidošanas takas. Šis nākamais posms, šķiet, bija tas, ka man nācās meklēt veidus, kā apvienot savas jaunās intereses, idejas un topošos jaunos uzskatus ar to, ko esmu izvēlējies apgūt akadēmiskā ceļā, kā to visu pakārtot un apvienot vienā lielā veselumā, likt savstarpēji mijiedarboties un radīt labvēlīgu un sekmīgu sintēzi starp abiem apjomiem - arhitektūru un, teiksim tā, visu pārējo. Tātad, sapratu, ka ir iespējams, tāpēc lieliem spēkiem pašplūsmā sāku iet uz priekšu ar pārliecību, ka tā tas tiešām ir, ir iespējams arhitektūru apvienot ar visu, pilnīgi visu un izveidot sekmīgu zināšanu un apziņas bāzi turpmākajām darbībām un izpētēm.
Šī pārliecība un netiešā manis radītā propaganda par arhitektūras izglītību, kā par vienu no visbagātākajām, saturiski visapjomīgākajām un neviendabīgākajām, un informāciju visaptverošākajām izglītībām savu kulmināciju sasniedza aizvadītā /2012. gada/ novembrī, kad vienas, šķietami, nevainīgas sarunas gaitā, kurā es atkal atļāvos aģitēt par arhitektūras izglītību un tās ietekmi, uzpeldēja jautājums - kādās tad tieši jomās, piemēram, parādās šī dažādība? Lai cik tas smieklīgi neliktos, pēc šī jautājuma es pilnīgi apstulbu un nezināju, ko atbildēt, pirms tam neviens neko tādu neuzdrīkstējās jautāt, visi tikai automātiski piekrita mani sacītajam, iespējams, ka pat baidoties uzdot jautājumus par tautā it kā prestižu izglītības novirzienu. Tad nu šis jautājums klejoja pa manu apziņu vēl pamatīgu laiku un, acīmredzot, klaiņo vēl joprojām, ja jau vēl joprojām cenšos rast atbildi šeit to pierakstot.
Tātad - kā tad es nonācu līdz pārliecībai, ka tieši manis izvēlētais lauciņš ir tik ļoti daudzpusīgs, iekšēji bagāts un tik lielu iespēju spektru aptverošs? Pavisam vienkārši - jo līdz tādai atklāsmei ir pamatīgi jānobriest, ir jāizjūt sava veida garlaicība pret šo jomu un apnicība no tās, lai tikai kļūtu no tās patiesi atkarīgs, spētu saskatīt tās patieso skaistumu un sāktu mēģināt aizrakties tās iespēju dzīlēs. Arhitektūra, lai gan atrodas it visur un mums visapkārt, tomēr ir ļoti norobežota domu paradigma. Norobežota tādā ziņā, ka tā spēj izjaukt visus rāmjus par jebkādu teoriju nospraušanu pret to. Daudzi šo jomu, nozari redz vienveidīgi - arhitekti rada mājas - smukas un neglītas, dārgas, nejēdzīgas, lietajamas un tikpat ļoti arī nefunkcionējošas. Lai kļūtu par arhitektu, ir jāuzzīmē Apollona galva, Doriskais kapitelis, jāizmācās 5 gadi un tad jau var sākt skatīties, kā naudas ripo pašas tev kabatā. Muļķības! Arhitekti esam mēs visi tikpat daudz, cik tāda nav neviena. Arhitektūra ir radīšana, mērogu apzināšana, galvenokārt domāšana un darīšana. Šai laikā esmu saskāries ar dažādām lietām, kas ir vēl jo vairāk mani aizrāvušas ārpus tradicionālajām arhitektūras vērtībām, taču tajā pašā laikā ievilkušas aizvien dziļāk arhitektūrā, liekot pret to izjust aizvien stiprāku un plašāku mīlestību. Esmu sācis strādāt pie fakultātes avīzes radīšanas, tās sastādīšanas, dizaina un funkcionalitātes - esmu pētījis izkārtojumu, rakstu zīmju un cilvēka acs mijiedarbību, atvēršanas procesu, emocijas, kādas parādās ieraugot pirmo atvērumu, kopējo bildi lielākā mērogā. Tā kā jau labu laiku hobija līmenī esmu arī grafiskā un tipogrāfiskā dizaina piekritējs, tad šeit pavērās iespējas šīs zināšanas attīstīt, radīt ko tādu, kas lietotāju aizrautu un tajā pašā laikā viņu nodarbinātu, neliktu justies garlaicīgi. Es kļuvu par vienu no galvenajiem avīzes redaktoriem, kas rakstu autoriem, burtiski sakot, uzbāžas un cenšas no viņiem laikus dabūt rakstus. Arī pats kļuvu par kontribucionālā raksta autoru. Avīzes stāsts nav galā - tālāk jau bija jāmeklē līdzekļi, kurus varētu piesaistīt tās drukāšanai, tālāk jau seko mārketings, preces izplatīšana tirgū, sava veida reklāmas veidošana skolai un tās tēla attīstība, arhitektūras informācijas pieejamības paplašināšana un vienkāršošana, arhitekta profesijas popularizēšana kā tāda un kas to lai zin, varbūt jau pavisam drīz Latvijas iedzīvotāji pieprasīs labu arhitektūru nevis lētāko piedāvājumu. Bet tas ne tuvu nav viss, kas var būt saistīts ar šo profesiju. Mums uz lekcijām tika piesaistīta Krievijas inteliģence - viens no pasaulē vadošajiem un atzītākajiem arhitektiem - filozofiem, kas savās diskusijās ar mums to vien uzsvēra, ka nākotnē arhitekta loma mainīsies, ka tieši tas būs noteicošais nākotnes radīšanā, nevis pasūtītājs. Šis filozofs lika aizdomāties ne par vienu lietu vien, tādas diskusijas izvērtās par kārtīgu prāta un folozofijas treniņu. Bet kas tālāk? Domāšana, teoretizēšana, grāmatu rakstīšana, kritizēšana un jomas attīstības veicināšana tādā ziņā? Jā! Kurpju radīšana, domājot par lietotāja labsajūtu, apavu izturību, pēdu kustību, konkrēti pakārtotas zoles formas izveidi, ūdens necaurlaidību, kājas un pēdas ērtu atrašanos šai "rīkā", konstrukcijas elementu un funkcionālu dizainu? Jā! Biznesa plāna radīšana un līdzekļu piesaistīšana savas darbības uzsākšanai? Jā! Arhitektūra arī ir tas, ko mēs redzam uz sienām, stabiem un uz elektrības kastēm - ielu māksla ir tikpat lielā mērā arhitektūra, jo tieši to mēs redzam ikdienā sev apkārt, netieši ar to saskaramies un nereti tieši to mēs pamanām, kā objekta raksturu - revolūcija caur pilsēttelpu. Komunikācija, oratora spējas, reklāma, māksliniecisko un tehnisko lietu savstarpējā simbioze, vides analīze un ceļošana, pasaules, visuma un sevis izpēte - arī šīs ir neatņemamas arhitektūras vērtības. Atbildības uzņemšanās, sapratne par inženierkomunikācijām, vadības spējas, līdera dotības un spējas organizēt lietas arī ārpus būvlaukuma pieder pie arhitektūras. Kaut vai tik daudz, cik uztaisīt plakātu, lietā tiek liktas šīs iemaņas, jo tieši tad cilvēks aizdomājas par to, kā šis plakāts izskatās uz kopējās vides fona, kā viņu redz skatītājs, kādu informāciju vai zemtekstu viņš gūs no tā, kā tas sekmīgi papildinās un integrēsies cilvēkvidē, kā tiks atrisināti grafiskie un ar radīšanu saistītie tehniskie jautājumi, kādā tehnikā un no kādiem materiāliem tiks radīts šis plakāts, kā tas tālāk tiks izplatīts un kur un kā izstādīts. Pašam neapzinoties, ar arhitektūru tu saskaries ēdot pusdienas. Un arī prātojot par valodu, interpunkciju un ortogrāfiju šai tekstā.
Es arhitekta izglītību uztveru par ļoti bagātu, ar informāciju piesātinātu un intelektu raisošu, jo tieši šie cilvēki ir tie, kas ir atbildīgi par cilvēku labsajūtu jebkurā vidē, vietā un laikā. Arhitekti rada visiem, tie nosaka, kā cilvēki pārvietosies un mainīsies un paredz, kā tie uztvers un sadzīvos ar dažādiem apjomiem un to kontekstiem. Bet ko gan es apzinos, esmu vēl zaļš gurķis, kas ir tikai sācis savu ceļu.
|
|