manisaucigors' Journal [entries|friends|calendar]
manisaucigors

[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

smieklīgi un smalki [18 Jun 2013|12:13am]
Kā brīdī iestrēdzis. Mūžīgi mūžos. Tagadnē ar skatu uz vakardienu. Dažubrīdi vienkārši brīnos, un tagad es atsaukšos uz iepriekšējo dzejoli, kā tas ir - iet cauri cilvēkiem. Eju cauri pūļiem un vienkārši brīnos - kā? Kā tas ir, kā viņi to var neapzināties? Kā viņi to neredz, es taču eju viņiem cauri. Es - visums, nākotnes garants, esošās laiktelpas pastāvēšanas kopsaucējs. Bet tas tomēr ir tik interesanti, kā visa masa redz tevi tagad un kā tā redzēs tevi pēc laika. Mani. Jā, mani! Varbūt arī tevi. Es taču esmu viss! Viss, kas vien var būt. Tiešām - tas ir tik interesanti, varbūt arī tā sabiedrības puse nekad nesapratīs, kas es esmu. Es sajutīšos gluži kā Godo teātra zālē. Visi mani gaidīs, visi cerēs mani ieraudzīt, visi to vēlas un visi par to tikai domā. Bet neviens to neredzēs. Es īstenībā būšu tepat, viņu visu vidū. Es - visums, visas varas pretvara, uzskatu pamats un patiesību apstiprinājums. Es esmu viss, pasaule patiesībā ir manā pārvaldībā. Tikai to neviens neredzēs, bet apzinās. Viss būs visu acu priekšā, rokas stiepiena attālumā un vārda dziļumā. Bet tomēr. Kā tad tā, ja ne savādāk. Kas tad vēl cits, ja ne es?
post comment

#101 [13 Jun 2013|10:13pm]
kā tad nu mēs tā
reiz izslavēti
un savstarpēju skatu pārmīti
kautrīgi un īpaši klusi
iekšējās pārbagātās pasaules un
vēstures liecinieki
abi
gan tu
gan es
spējām vien uzlūkot viens otru
ar aci sev tīkamu
un nospraust mērķi tālejošu
cerību pārpilnu
bet ne īstenojamu

tu biji viss
tu arī esi viss
matērija un dieva daļiņa tā
ko gudrie vīri meklē ženēvā

bet tas viss taču ir šeit
tepat
blakus, blakus visam
tā esi tu

mēs esam kā radīti viens otram
bet to neviens nespēj pateikt
vien tu
un es
kā aristofana simpozijā spriedelēts
tai slavenajā, ko visi tagad citē
cenšas rast jēgu un meklēt sevi pretskatā
bet varbūt es maldos
esmu tikai cilvēks, viens no visiem
parasts cilvēks, kas neapjēdz patiesības bezgalību
un tās savstarpējo mijiedarbību

esmu muļķis
liels muļķis
bet es saprotu, ka katrai varai
ir sava pretvara
varbūt tas ir mūsu liktenis
mēs esam radīti viens otram
bet lai būtu otra pretspēks
mēs nespējam viens bez otra dzīvot
un vēl jo vairāk - viens ar otru sadzīvot

reiz dzirdēju baumas
ka tu sliecies uz sliktajiem zēniem
un es kā momentāns spiediena mirklis
izšāvos no orbītas savas

bet es taču neesmu tas sliktais
jeb saviebti krutais
tas patiesais, ādas jakā staipītais

nesaprotu, kā tu to neredzi
es taču valdu pār pasauli
tā ir manās rokās
ejot cauri cilvēku pūlim
vien vēroju to
masu ikdienišķo
un domāju pie sevis -
viņi taču to vēl nesaprot
ka viņu starpā esmu es
es - pretvara
visa balsts un mezgli, kas darbina mūs
to neviens vēl neapzinās
ka viņu vidū atrodas gan vara
gan arī diametrāli pretēji - pretvara
mēs esam kā radīti viens otram

ak, mīļā
mani centieni vien tādi kucēna vaibsti vien bija
es to neapzinājos, kam es stādos pretī
no skolas sola
līdz pagājušās vasaras gaisam diendienā
bet mēs bijām skaisti
kaut tikai iedomās
manās, varbūt tavās
mēs bijām skaisti

Vien Tu un es
mēs valdīsim pār šo pasauli
1 comment|post comment

Brīvība #2 [02 Jun 2013|08:06pm]
Bet varbūt brīvība ir spēja mācīties, pielāgoties, atbildēt par savu rīcību un apzināties tās cēloņus un sekas. Apzinoties nospiestību no apkārtējās vides mēs tikai kļūstam pakļauti, arī tad, ja uzstājīgi cīnāmies pret to. Spēcīga tieksme sevi mirkļa aicinājumā atbrīvot no kaut kā spēj vainagoties vien ar disharmoniju iekšējā mērogā un novedīs pie sadrumstalotības. Cīņa par brīvību ir vai nu lēna un laikietilpīga, vai arī tās nav - jo tā jau ir sasniegta. Iespējams, ka brīvi mēs topam vien tad, kad neapzināmies pastāvošās kārtības esamību. Tā ir iekšēja harmonija - stāvoklis, ko sasniedz vien retais no mums.
post comment

Eksistenciālā brīvība [11 May 2013|11:37pm]
Brīvība. Tik bieži kladzināts vārds. Šķiet, ka šo vārdu var dzirdēt jau pa labi un pa kreisi, ar to saistītās un arī nesaistītās vietās, gluži kā par tādu samaitāto vārdu tas jau kļuvis. Nereti sarunās ar cilvēkiem, tieši šis vārds uzpeld kā atbilde par viņu darbībām un domām. Tiešām - kā tāda atbilde cilvēka bezrūpībai un savu vēlmju apmierināšanai. Bet nu visbiežāk indivīds ar šo vārdu - statusu, ticību, īsti pat nezinu, kā lai to sauc, paskaidro darīšanu visu, ko vien tā velme tam liek, darbības "brīvību" un it kā nepiespiestību. Tieši šis skaidrojuma veids un vispār vārda izvēle kā tāda liek aizdomāties par šī vārda būtību un to, ko tas atstāj uz mūsdienu sabiedrības apņemto cilvēku.

Ja būtu jāizvirza kāda hipotēze šai gadījumā, tad tā būtu - cilvēka brīvība nav izsakāma vārdos, brīvība ir aptverama, bet ne sataustāma. Tad nu tā, ja hipotēzes iespaidā būtu jāsāk ar mēģinājumu skaidrot, kas ir brīvība, tad man tas noteikti neizdosies, jo pats to apzinājis neesmu. Iemesls, kādēļ šis rīcībā brīvais cilvēks patiesībā nemaz nav "brīvs", ir tāds, ka šī "brīvība" tiek ieborēta galvā, gluži kā tāda injekcija ielaista pa lacītavas vēnām organisma asinsritē. Indivīds to uzņem un tad pēc tādas sistēmas arī vadās savās darbībās. Tā viņam liek apzināt savu rīcību un censties to izpildīt pēc iespējas nepiespiestāk un spītīgāk attiecībā pret otru subjektu. Arī sevis paskaidrojumā tieši šī "brīvība" figurē kā galvenais sevis vadīšanas instruments, gluži kā tāda reliģija, pēc kuras tu vadies. Tā īsti nepamanot, cilvēks ar savu brīvību kļūst par sevis vergu. Tas praktiski iesloga sevi četrās sienās un neļauj sev iziet ārpus paša rāmjiem, jo tas būtu konflikts ar kādu pretstatējošu subjekta darbību vai tā metafizisko domu. Brīvība kļūst par sevis ierobežojošu faktoru, kas cilvēku vada pa vienu noteiktu, iepriekš izdomātu un, iespējams, jau piedzīvotu trajektoriju, kas nosaka cilvēka darbības un, lai gan tās it kā ir "brīvas" un nenoteiktas, tās tomēr ir atkarīgas no konkrētiem indivīda faktoriem, kuras ietekmē citi objekti un lietas dotajā laiktelpā. Vai šī pārliecība liedz iespēju pielāgoties? Es nezinu, bet liekas, ka tā to vairāk degradē, kā papildina.

Taču no tā visa izriet nākamais - kas tad īsti ir brīvs cilvēks? Kad ir tas brīdis, kad cilvēks jūtas patiesi brīvs. Iespējams, ka nekad, iespējams, ka indivīds to īstenībā izjūt viscaur tā mūžu, ko tikai pastiprina tā uzskati un pārliecības, pēc kuriem tas vadās. Varbūt cilvēks tiešām ir brīvs jau no brīža, kad tas ir piedzimis, bez izņēmumiem, ikviens ir brīvs neskatoties uz to, kas ietekmē tā darbības un tā domāšanu, jo tieši šis cilvēks ir atbildīgs par tā darbības izvēli, atkal - bez izņēmuma. Protams, šeit ietilpst arī pieredzes trūkums rīcībā, bet tieši šī mešanās ar galvu pa priekšu arī rada pieredzi - rūgtu un saldu, bet, iespējams, ka tieši tas ir brīvības pamatakmens - aptveršana, ka Tu esi. Garīgā brīvība ir kaut kas bezgalīgs, pavisam neaptverams, tai ir tik daudz variācijas, ka par to pat nav iespējams iedomāties. Viss ir patiesība, arī meli - vistīrākā patiesība, jo arī tie rada doto brīdi, doto sajūtu un dotā brīža domu. Iespējams, ka brīvība ir viss, katrs notikums, katra doma, katrs indivīds, katra parādība, cēlonis un seka ir tikai un vienīgi brīvības rezultāts un esamības pierādījums.

Bet varbūt brīvību cilvēks apzinās tikai sava mūža izskaņā, kad tas ir guvis pietiekamu pieredzi, lai spriestu, kas ir brīvība un apspiestība - kad cilvēks rīkojas sava prāta harmonijas rezultātā un kad kāda konkrēta vadītāja iespaida. Varbūt, ka tiek nonākts pie slēdziena, ka brīvs prāts ir tāds, kas nav nonācis saskarsmē ar sabiedrību, kas nav ticis koriģēts un iespaidots, jo nonākot saskarsmē ar sabiedrību, gribot vai negribot, tomēr nākas tai pielāgoties un attiecīgi pakārtot sevi un savu iekšējo pasauli kādam ārpuses spiedienam. Lai gan ar to var strīdēties, brīvā prāta apspiešana tomēr notiek, gribot vai negribot cilvēks pakļaujas tam, kas plūst no ārpuses un zaudē savu iekšējo brīvību cenšoties to nosargāt no ārpuses plēsoņām, ieņemot kādu iekšēju aizsargstāju.

Iespējams, ka brīvība ir tikai eksistenciāla cilvēka mīts. Viss taču tāpat beidzas vienā punktā gan brīvam, gan nebrīvam garam. Un kā lai izbauda procesa augļus, kad viss ir beidzies? Argumentēt var, ka to visu var izbaudīt procesa laikā, taču pēcāk tas viss tāpat būs pazudis, kā mēs visi. Tiesa, spriest par gara pasauli vēl nemāku, neesmu tam nedz pietiekami nobriedis, nedz arī ticis ārā no savas primitīvās domāšanas. Kādreiz. Varbūt.
post comment

domas lidojums [07 May 2013|12:03am]
Pēdējā laikā manas domas klaiņo pa vienu neizdibināmu paralēli. Tiktāl prātošana nav nesusi taustāmus rezultātus, bet, kas zin, cilvēcei un domas lidojumam vēl taču ir dota bezgalīga nākotnes laika līkne, lai visu patiesi izpētītu. Ne vienmēr gribas būt par vienu no domas attīstītājiem, bet dažreiz vien gribas kļūt par galveno domas pirmatklājēju, pētnieku un beigu beigās, kā tāds mūža atrisinājums, varētu arī kļūt domas atrisināšana un šī bezgalīgā jautājuma slēgšana. Protams, līdzi nesot visu atbildību par iespējamām sekām, ko šis atrisinājums varētu sev līdzi nest, visas pasaules un universa mērogā. Bet, protams, dažreiz neatliek nekas cits, kā tikai būt par vienu no 'gudro' barā atrodamajiem vāvuļotājiem, kas izliekas pasaules taisnību risinam. Kura situācija kam nu atbilst - atbildēt uz šo jautājumu gan mans prāts nespētu, pārāk primitīvs un neizdibināts vēl tas, šķiet. Primitīvs vispārīgā nozīmē, kā valoda, kas nespēj neko ne pateikt, ne uz ko atbildēt. Tāpēc, šķiet, cilvēks izvēlas ticēt kaut kam citam, augstākam, kas spēs atbildēt uz viņa jautājumiem, uz kuriem pats nespēj rast ne atbildes, ne cēloņus, ne sakarības paša primitīvās un neattīstītās domāšanas dēļ. Kaut kas gudrāks un kaut kas stiprāks, kā bara līderis, kas vadīs un atbildēs uz visu un par visu. Mēs kā suga esam vāji un neattīstīti, it kā saprāta vadīti, taču aprobežoti savā egocentriskajā uzskatā. Bet tā jau ir pavisam cita diskusija. Jautājums, kas man neliek mieru, ir - kāpēc cilvēks izvēlas pieņemt cita cilvēka uzskatu par patiesu, bet cita cilvēka viedokli neatzīst par labu esam? Vai tiešām lielu lomu šeit spēlē bara un statusa instinkts, kad it kā uzpūstā statusā augstāka cilvēka viedoklis un uzskats ir svarīgāks par cita cilvēka viedokli? Vai, ka tā konkrētā indivīda viedoklis ir prioritārākas izskatīšanas vērts, kā cita cilvēka viedoklis? Kāpēc tā ir? Šeit zūd visas teorijas par cilvēka kā indivīda vienlīdzību otra priekšā. Protams, neattiecinot to uz izdomātu statusu hierarhiju. Protams, visu nav iespējams vienlaicīgi izskatīt, un, lai proporcionāli vienlīdzīgi spriestu par kaut ko, mums ir jābalstās uz visiem iespējamiem viedokļiem, kas fiziski nav iespējams. Tomēr, savā iespēju mērogā indivīds apskata dažādu cilvēku viedokļus, personīgos uzskatus un prāta vadmotīvus, kurus tad arī hierarhiski sadala, kam ticēs un kam nē.

Jautājums tomēr nav par to, kāpēc indivīds izvēlas ticēt viedoklim un kāpēc nē. Jautājums ir - kāpēc to ietekmē viedokļa izteicēja statuss sabiedrībā. Ar ko šī konkrētā personība ir izpelnījusies nokļūt augstākā, es pat atļaušos teikt - dieva, kārtā pār citiem, jo tieši no tā cilvēks ietekmējas un gūst kaut kādas atziņas. Ar ko šis cilvēks ir pierādījis, ka viņa uzskati ir patiesāki par citiem viedokļiem. Patiesības taču ir daudzas, viena skaidro otru. Vienīgi absurda prāts sev nostāda robežas un uzliek vienu patiesību par patiesāku pār citām. Beigu beigās dzīve taču visiem noslēdzas vienādi, gan sabiedrības kronim, gan tās padibenei. Kāpēc visi viedokļi, lai cik tie muļķīgi arī nebūtu, nevar tikt atzīti par vienlīdzīgiem? Vai cilvēks tiecas pēc šiem augsāko atzinumiem ar cerību, ka arī viņi tad spēs nokļūt kaut kur augstāk horizontālā līknē? Vai arī to ietekmē tikai un vienīgi loģisks un visiem piemītošs prāta spēju trūkums, kas kā instinkts dzen izvēlēties kaut ko no sabiedrībā augstāk stāvošā par patiesību? Bet sabiedrība pati par sevi taču ir tik nepareiza un kļūdaina. Nekur vēl nav teikts, ka cilvēces vēsturē maz ir bijis kas pareizs, mēs paši izvēlamies sev tīkamo izvirzīt par patiesu "labo" normu, lai ir pēc kā tiekties. Šis "labais" varbūt arī nav nemaz nekāds labais.

Jautājums, šķiet, padevies visai pārpasaulīgs un ar kādu atbildi būs panākta tikai teorija, nevis atrisinājums. Bet ko tur, arī tā būs sava veida patiesība. Iespējams, ka pārlieku lielā paļaušanās uz citiem, ir nespēja stāties pretī pašam sev. Izpētīt un noformulēt savu skatījumu uz situāciju spēj ikviens, bet ne visi to uzdrīkstās, jo baidās, šķiet, no sevis. Lai gan, cīņa ar sevi ilgs tik ilgi, kamēr vien tu esi dzīvs, tāpēc pārmest to kādam būtu tikai lieki un bezjēdzīgi. Vai tiešām, lai spētu noticēt savam prātam, savām domām, savām patiesībām un pats sev, ir jāuzvar cīņā ar sevi? Bet tas taču nekad nenotiks.
post comment

#100 [06 May 2013|10:08pm]
Šķietami iesprostots mūžībā
Un vienmērīgā juceklī nu skrienu
Ar vienu vienīgu pavērsienu
Atklātu, bet ne vienmēr izbradātu
Caur kailcirtēm mūžzaļām
Ikdienas topogrāfiskajā laikmetā

Uz domām un pārspriedēm vests tieku
Privātā laiktelpā aicināts sev par prieku
Ar mērķi vienu, kā uz paraugu dzītu
Izzināt sevi, tikai un vienīgi

It neiespējami liekas
Čarkstot un muldot
Kā divi radioviļņi, kas tiekas
Šai gadsimteņa mijā

Bezcerīgs un uz riņķi klaiņojošs
Liekos, tā liekas
Mūžīgi turp un atpakaļ steidzošs
Ar vienmērīgi izkārtotām paliekām

Apziņā tas viss sen stāv
Brīžiem pat liekas kas pilnīgi normāls
Bet arī neizprotams
Ka sevī valda divas
Pavisam neatkarīgas idiomas

Viss tiek kontrolēts
Apzināts un apdomāts
Metafiziskā stāvokli pat pārrunāts
Bet tomēr, pārpasaulīgi neatklāts

Liekas, kur nu mums stiepties
Bezdibeņa un bezgalības atzarā
Jo pirkstus un vaibstus jūtam
Kā alegoriju, kas pastiepj mums visu
Pat pasauli pie kājām savdabīgi dzestru

Gudri nu topam
Vadīt nu mākam
Viss tik vienkārši
Viss tik virspusīgi

Ne vairs mēs
Bet gan Tu un es
Atsvešināti
Kā tādi laika izbradāti.
post comment

Apziņa [06 May 2013|04:56pm]
"Domāt nenozīmē apvienot, padarīt parādību tuvu, piešķirot tai liela principa veidolu. Domāt nozīmē no jauna iemācīties skatīties, vadīt apziņu, padarīt katru tēlu priviliģētu. Citiem vārdiem, fenomenoloģija atsakās izskaidrot pasauli, tā vēlas būt tikai piedzīvotā apraksts. Tā pievienojas absurda domai sākotnējā apgalvojumā, ka nav vienas patiesības, ir tikai daudzas patiesības. Sākot ar vakarvēju un beidzot ar roku uz mana pleca, katrai lietai ir sava patiesība. To apgaismo apziņa ar šai lietai veltīto uzmanību. Apziņa neveido izziņas objektu, tā to vienīgi fiksē, tā ir uzmanības akts, un, kā teicis Bergsons, tā atgādina projekcijas aparātu, kas piepeši pievēršas kādam attēlam. Atšķirība ir tā, ka nepastāv scenārijs, ir tikai secīgas un nekonsekventas ilustrācijas. Šajā burvju laternā visi attēli ir priviliģēti. Apziņa noglabā pieredzē savas uzmanības objektus. Ar sava brīnuma palīdzību tā izolē tos. No tā brīža objekti ir ārpus jebkāda sprieduma. Apziņu raksturo "vērstība". Taču šajā vārdā nav ietverta nekāda galīguma ideja, tas izprotams "virziena" nozīmē: tam ir tikai topogrāfiska vērtība."

/A. Kamī/
post comment

smalki [24 Apr 2013|10:07pm]
RL: Par gaumi nestrīdas...
Neilands: Tas ir kļūdais teiciens. Krievu valodā o vkuse ņe sporjat ir tiešs tulkojums no franču valodas, ka par garšu nestrīdas. Bet mēs runājam nevis par garšu, bet par gaumi, un par to strīdas. Nu, kā var par gaumi nestrīdēties. Individuālas ir garšas sajūtas - vienam garšo ass ēdiens, citam ne, vienam kuņģis ir beigts, citam nav. (Smejas.) Līdz ar to nav ko strīdēties. Bet par gaumi gan ir jāstrīdas. Tas ir galvenais, par ko jāstrīdas.

Izgriezums no Vladimira Neilanda intervijas ar Arni Rītupu žurnālā Rīgas Laiks.
2 comments|post comment

#99 [21 Apr 2013|12:46am]
visatļautība atkal pārklājas
vektoriāli progresīvā taisnē
saziņas un visu sakarību tangensā
karstajā un dzīslotajā
divkosis un liekulis, ak es
neaprodu vēl, kur tas zviedz

kā jaunumi Kataras zelta lādē
es sevi pāršalcu
ar neredzētiem un neatzītiem paņēmieniem
un par pieredzi tās absurda revolūcijā
filozofijas nav
ir tikai idejas
post comment

[06 Apr 2013|11:50pm]
Tā vien liekas, ka esmu ieklīdis iedvesmas neizsmeļamajos laukos, kad tu esi kā uz bezdibeņa klints malas un centies no sevis izsmelt kaut ko, kaut ko, kas briest tavā prātā, vai pat sirdī, es nezinu. Brīži, kad iedvesma uzšalc savu mānīgo vēja brāzmu ir ķerami bez iebildēm un jautājumiem, es pat teiktu, ka jāsāk domāt par to, ko izvilki, tikai pēc tam, kad esi to izvilcis. Jā, jāvelk ārā, bez iedomām un iebildumiem. Tā nu es te sēžu, ar to dīvaino sajūtu, kad iedvesma ir ieklīdusi tevī, kaut kur iekšā bangojās un laužās ārā. Tā ir tāda neizskaidrojama sajūta, liekas, ka nezināma kritiskā masa ir sasniegusi tevi, tevi pārņem tāds kā siltuma vilnis ar nedaudz velkošu sajūtu pa vertikālo asi, it kā smadzenes kaut kādā veidā spiestu uz tevi, taviem pleciem. Tā ir sajūta, kuru es neizprotu, tā ir briestoša sajūta, kura uzbriest tik līdz izdomāju pirmo teksta rindu vai uzvelku pirmo skices līniju, kaut kas momentāni pavelk to tūlītējā ķēdes reakcijā, neapzinātā ķēdes reakcijā. Pirmo reizi nu laikam sanācis tādā stāvoklī iestrēgt. Šī sajūta pašlaik ir manī, tā nedodas prom, tā nekur nedodas, stāv uz vietas un klusē, klusē kā kliedzošs asfalts atkusnī. Viss it kā pajūk, jo šī sajūta, jā, tieši tā sajūta, ir iemaldījusies manī, manā apziņā. Iemaldījusies no zemapziņas? Es nezinu. Bet pašlaik esmu iestrēdzis šai neizprotamajā laiktelpā, kur ceļa plaknes laužas vien pašas ar sevi un no kuras izkļūt nevaru. Iedvesmas brīdis, no kura nevaru izvilkt iedvesmu. Dīvaini. Ļoti dīvaini. Šī sajūta tomēr sāk laikam tagad atkāpties. Neizzināta, neapzināta un neizmantota, cik ļoti žēl. Iedvesmu atlieku uz nākamo reizi, kad nu tā uznāks.
post comment

#98 [25 Mar 2013|11:31pm]
lasu rindu rindā
starpā un sānskritā
jaunā latvieša radītā dzeja tā
kā pūra lāde tramdīgā
asa kā polikarbonāta šķēliens
un kritiska kā mīkla
krusteniskā un samīcītā.
ar ticību, pārliecību un savlaicīgu
apziņas graušanu
mūsdienu nākotnē
jo viena vienīga tīrība
šai prātā stāv
ar brīvību panākta
un mūžam aizstāvēta tā godam
kā miega paralīzes juceklī
astrāls ceļojums tas ielenc
zemapziņas trauslo ugunsmūri
un sava saprāta kalsno būri.
mosties
teicējs nu sacīja
reiz arī tam pienāks laiks
visam nostāties vietās savās
un absurda variācijām dominēt
pār pasauli jau mākslīgi radīto
jo kas gan cits
ja ne es
dodiet man vienu vienīgu iespēju
un es visu salaidīšu grīstē.
post comment

#97 [15 Mar 2013|09:07pm]
tā vien šķiet
ka siekala tecēs
kuru katru brīdi
nu mūs visus priecēs
aumaļām un straumēm
ik pa noteiktu sprīdi.
tā vien šķiet
ar rododendru pušķi maisā
un maizes klaipu saitē
nopakaļ, dzenoties un
sprēgājot.
aplinkus dauzoties
un eksistenciālismu meklējot
saspridzinu pasauli
priekšējo, ne iekšējo
un smeldzīgi paraustu to
aiz kājas un plaukstas piedēkļa.
rēķināties ar sevi
vienmēr šķiet prātīgi
reti - godīgi
kā skabargu mežā
ieplūstam visi svētīgi
ar francisku kaut kur bara vidū
un leopardu, zvilnošā kreklā tērptu.
Kā tā uzticība sev
spēj panākt tevi
neizprotu, neaprodu
ar labunakti
un lai mums visiem veicas!
post comment

Kāpēc es mācos to, ko es mācos? [05 Mar 2013|10:16pm]
Nu jau drusku ilgāk kā pusgadu manu prātu nodarbina viens temats, kas saistīts ar manu turpmākās izglītības izvēli. Varbūt ne par to, ko es tur vispār daru un kādēļ esmu nodevies tieši tam, bet gan par pašu arhitekta izglītību kā tādu, tās būtību un mērogu. Studēt sāku pirms pusotra gada. Skolā stājos ar pārliecību, ka arhitekta izglītība vainagojas ar samērā viendimensionālu nākotnes iespēju spektru, respektīvi, darbu arhitektūras birojā (darba saturs jau ir pavisam cita tēma). Neskatoties uz to, ka pirms tam apmeklēju ar arhitektūru saistītas lekcijas un diezgan aktīvi interesējos par notikumiem lauciņā, tāpat nepazuda šī sajūta par noteiktu nākotnes ceļa koridoru, ko es jebkurā gadījumā neuzskatīju par kaut ko negatīvu un savu pārliecību stingri aizstāvēju ar pamatojumu, ka tas ir mans sapnis - radīt smukas mājiņas, piedalīties pilsētas veidošanā, atstāt savu ieguldījumu nākotnes paaudzēm un radīt ko paliekošu. Pēc iestāšanās, manas domas krasi mainījās par visu notiekošo un iespējamo, mani straujos tempos sāka aizraut citas lietas, notikumi un darbības virzieni. Savā ziņā es pat sāku atsvešināties no tā, par ko tik ļoti sapņoju lielu daļu savas dzīves.

Tagad esmu nonācis līdz tam ķēdes posmam, kad es apzinos, ka esmu uz pareizā ceļa, uz savu nākotnes sapņu ceļa, īstā iespēju virziena un sevis pilnveidošanas takas. Šis nākamais posms, šķiet, bija tas, ka man nācās meklēt veidus, kā apvienot savas jaunās intereses, idejas un topošos jaunos uzskatus ar to, ko esmu izvēlējies apgūt akadēmiskā ceļā, kā to visu pakārtot un apvienot vienā lielā veselumā, likt savstarpēji mijiedarboties un radīt labvēlīgu un sekmīgu sintēzi starp abiem apjomiem - arhitektūru un, teiksim tā, visu pārējo. Tātad, sapratu, ka ir iespējams, tāpēc lieliem spēkiem pašplūsmā sāku iet uz priekšu ar pārliecību, ka tā tas tiešām ir, ir iespējams arhitektūru apvienot ar visu, pilnīgi visu un izveidot sekmīgu zināšanu un apziņas bāzi turpmākajām darbībām un izpētēm.

Šī pārliecība un netiešā manis radītā propaganda par arhitektūras izglītību, kā par vienu no visbagātākajām, saturiski visapjomīgākajām un neviendabīgākajām, un informāciju visaptverošākajām izglītībām savu kulmināciju sasniedza aizvadītā /2012. gada/ novembrī, kad vienas, šķietami, nevainīgas sarunas gaitā, kurā es atkal atļāvos aģitēt par arhitektūras izglītību un tās ietekmi, uzpeldēja jautājums - kādās tad tieši jomās, piemēram, parādās šī dažādība? Lai cik tas smieklīgi neliktos, pēc šī jautājuma es pilnīgi apstulbu un nezināju, ko atbildēt, pirms tam neviens neko tādu neuzdrīkstējās jautāt, visi tikai automātiski piekrita mani sacītajam, iespējams, ka pat baidoties uzdot jautājumus par tautā it kā prestižu izglītības novirzienu. Tad nu šis jautājums klejoja pa manu apziņu vēl pamatīgu laiku un, acīmredzot, klaiņo vēl joprojām, ja jau vēl joprojām cenšos rast atbildi šeit to pierakstot.

Tātad - kā tad es nonācu līdz pārliecībai, ka tieši manis izvēlētais lauciņš ir tik ļoti daudzpusīgs, iekšēji bagāts un tik lielu iespēju spektru aptverošs? Pavisam vienkārši - jo līdz tādai atklāsmei ir pamatīgi jānobriest, ir jāizjūt sava veida garlaicība pret šo jomu un apnicība no tās, lai tikai kļūtu no tās patiesi atkarīgs, spētu saskatīt tās patieso skaistumu un sāktu mēģināt aizrakties tās iespēju dzīlēs. Arhitektūra, lai gan atrodas it visur un mums visapkārt, tomēr ir ļoti norobežota domu paradigma. Norobežota tādā ziņā, ka tā spēj izjaukt visus rāmjus par jebkādu teoriju nospraušanu pret to. Daudzi šo jomu, nozari redz vienveidīgi - arhitekti rada mājas - smukas un neglītas, dārgas, nejēdzīgas, lietajamas un tikpat ļoti arī nefunkcionējošas. Lai kļūtu par arhitektu, ir jāuzzīmē Apollona galva, Doriskais kapitelis, jāizmācās 5 gadi un tad jau var sākt skatīties, kā naudas ripo pašas tev kabatā. Muļķības! Arhitekti esam mēs visi tikpat daudz, cik tāda nav neviena. Arhitektūra ir radīšana, mērogu apzināšana, galvenokārt domāšana un darīšana. Šai laikā esmu saskāries ar dažādām lietām, kas ir vēl jo vairāk mani aizrāvušas ārpus tradicionālajām arhitektūras vērtībām, taču tajā pašā laikā ievilkušas aizvien dziļāk arhitektūrā, liekot pret to izjust aizvien stiprāku un plašāku mīlestību. Esmu sācis strādāt pie fakultātes avīzes radīšanas, tās sastādīšanas, dizaina un funkcionalitātes - esmu pētījis izkārtojumu, rakstu zīmju un cilvēka acs mijiedarbību, atvēršanas procesu, emocijas, kādas parādās ieraugot pirmo atvērumu, kopējo bildi lielākā mērogā. Tā kā jau labu laiku hobija līmenī esmu arī grafiskā un tipogrāfiskā dizaina piekritējs, tad šeit pavērās iespējas šīs zināšanas attīstīt, radīt ko tādu, kas lietotāju aizrautu un tajā pašā laikā viņu nodarbinātu, neliktu justies garlaicīgi. Es kļuvu par vienu no galvenajiem avīzes redaktoriem, kas rakstu autoriem, burtiski sakot, uzbāžas un cenšas no viņiem laikus dabūt rakstus. Arī pats kļuvu par kontribucionālā raksta autoru. Avīzes stāsts nav galā - tālāk jau bija jāmeklē līdzekļi, kurus varētu piesaistīt tās drukāšanai, tālāk jau seko mārketings, preces izplatīšana tirgū, sava veida reklāmas veidošana skolai un tās tēla attīstība, arhitektūras informācijas pieejamības paplašināšana un vienkāršošana, arhitekta profesijas popularizēšana kā tāda un kas to lai zin, varbūt jau pavisam drīz Latvijas iedzīvotāji pieprasīs labu arhitektūru nevis lētāko piedāvājumu. Bet tas ne tuvu nav viss, kas var būt saistīts ar šo profesiju. Mums uz lekcijām tika piesaistīta Krievijas inteliģence - viens no pasaulē vadošajiem un atzītākajiem arhitektiem - filozofiem, kas savās diskusijās ar mums to vien uzsvēra, ka nākotnē arhitekta loma mainīsies, ka tieši tas būs noteicošais nākotnes radīšanā, nevis pasūtītājs. Šis filozofs lika aizdomāties ne par vienu lietu vien, tādas diskusijas izvērtās par kārtīgu prāta un folozofijas treniņu. Bet kas tālāk? Domāšana, teoretizēšana, grāmatu rakstīšana, kritizēšana un jomas attīstības veicināšana tādā ziņā? Jā! Kurpju radīšana, domājot par lietotāja labsajūtu, apavu izturību, pēdu kustību, konkrēti pakārtotas zoles formas izveidi, ūdens necaurlaidību, kājas un pēdas ērtu atrašanos šai "rīkā", konstrukcijas elementu un funkcionālu dizainu? Jā! Biznesa plāna radīšana un līdzekļu piesaistīšana savas darbības uzsākšanai? Jā! Arhitektūra arī ir tas, ko mēs redzam uz sienām, stabiem un uz elektrības kastēm - ielu māksla ir tikpat lielā mērā arhitektūra, jo tieši to mēs redzam ikdienā sev apkārt, netieši ar to saskaramies un nereti tieši to mēs pamanām, kā objekta raksturu - revolūcija caur pilsēttelpu. Komunikācija, oratora spējas, reklāma, māksliniecisko un tehnisko lietu savstarpējā simbioze, vides analīze un ceļošana, pasaules, visuma un sevis izpēte - arī šīs ir neatņemamas arhitektūras vērtības. Atbildības uzņemšanās, sapratne par inženierkomunikācijām, vadības spējas, līdera dotības un spējas organizēt lietas arī ārpus būvlaukuma pieder pie arhitektūras. Kaut vai tik daudz, cik uztaisīt plakātu, lietā tiek liktas šīs iemaņas, jo tieši tad cilvēks aizdomājas par to, kā šis plakāts izskatās uz kopējās vides fona, kā viņu redz skatītājs, kādu informāciju vai zemtekstu viņš gūs no tā, kā tas sekmīgi papildinās un integrēsies cilvēkvidē, kā tiks atrisināti grafiskie un ar radīšanu saistītie tehniskie jautājumi, kādā tehnikā un no kādiem materiāliem tiks radīts šis plakāts, kā tas tālāk tiks izplatīts un kur un kā izstādīts. Pašam neapzinoties, ar arhitektūru tu saskaries ēdot pusdienas. Un arī prātojot par valodu, interpunkciju un ortogrāfiju šai tekstā.

Es arhitekta izglītību uztveru par ļoti bagātu, ar informāciju piesātinātu un intelektu raisošu, jo tieši šie cilvēki ir tie, kas ir atbildīgi par cilvēku labsajūtu jebkurā vidē, vietā un laikā. Arhitekti rada visiem, tie nosaka, kā cilvēki pārvietosies un mainīsies un paredz, kā tie uztvers un sadzīvos ar dažādiem apjomiem un to kontekstiem. Bet ko gan es apzinos, esmu vēl zaļš gurķis, kas ir tikai sācis savu ceļu.
post comment

#96 [20 Feb 2013|12:29am]
murgojam, murgojam, murgojam
savdabīgus liekuļus meklējam
saviebts, satriekts un saliekts
pavērsiens tas
kā gala produkts sniegts tiek
neizbēgamā un savstarpēji nesasaucamā
vārdu korelācijā
un mūžības izciļņu
repatriācijā.
sēžam te un murgojam
kā nekas nebūtu noticis
un it kā nekas nebūtu paticis
ar saskaņu un savaldību labiekārtoto
dzenam tik sevi uz priekšu
uz priekšu, uz priekšu
atpakaļ neatskatoties
sanesās te plebeji pa ceļu sliežu
ne vertikālā, bet horizontālā virzienā.
sakostiem zobiem sveiks! saku
pārējie arī, it kā
it kā mājam ar galvu sev
it kā ejam uz priekšu
un tiecamies uz visas lētticības iekšu
ar saļimušām smaganām
un aplipušām grāmatām
steidzam visu iekarot
sevis labad
post comment

#95 [20 Feb 2013|12:28am]
Ideju un sapņu mijiedarbība
Kā revolucionārs priekštecis
Darbības savstarpējai sintēzei
Un mūžīgo pārmaiņu oāzei.
post comment

The Symposium [28 Jan 2013|01:22am]
"A bad man is the lover of the common type, who loves the body rather than the mind. He is not constant, because he loves something that is not constant: as soon as the bloom of the body fades, which is what attracted him, "he flies away and is gone", bringing disgrace on all he said and promised. But the man who loves goodness of character is constant throughout his life, since he has become united with something constant."

/Plato's dialogue with Apollodorus/
post comment

#94 [26 Jan 2013|09:05pm]
Rūpes sarūpēt jau tieku
Kārumnieka maisā tās lieku
Sabīdu un pārbīdu to trieku
No sirds, kā saka, spiedzu

Labvakar
Arī visiem mantraušiem
Sengrieķu trirēmās sabāztiem
Un uz minojiešu podiem sagrauztiem

Applaudēsim visiem
Visiem, visiem, arī tiem pārējiem
Kas šai dzejolī neskatās

Applaudēsim visiem
Gan tukšuma neapzinātajam spokam
Gan sētsvidū esošās akas dzelmei

Ak, mīļie
Sarosieties!
Spārnos pamostieties
Kosmosā paraugieties

Redzam visu
Visu, visu, arī to pāri palikušo
No Ķekavas ūdens drukāšanas tirāžas
Un vietējā pagalma neidentificēto izglītojošo objektu
Autoruzraudzības.
post comment

#93 [24 Jan 2013|12:24am]
jau atkal domas zvaigžņu karos trauc
zibsnot galaktikās tāli pārtālās
ar matemātiskiem aprēķiniem vēl nesasniedzamās
taču rokas stiepiena attālumā pasniedzamās

traucos no ātruma brīvā laiktelpā
ar aptrakuma pilnām pārdomām
un koleģiāli sekmīgām hipotēzēm
traucos, arī satraucos, bet mūžam nepārtraucos

kā uzticams ziņnesis
iekarot visumu nu steidzu
ar solījumu vien uz pleciem
un nākotnes perspektīvi bezgalības satektaisnē

jau atkal domas zvaigžņu karos trauc
un šķietami visiem pieres svaigi sarauc
ar lauvassirds apņēmību nu dodos
atbildēt par visu savā priekšā
post comment

#92 [22 Jan 2013|08:26pm]
Spēsim, spēsim
Arī kā reiz paspēsim
Salikt pa plauktiem saviebtiem
Klints galā, atriebtiem

Mārketinga triks tāds vien, šķiet
Ar astrālu piesitienu
Un mistērijas ekscentrisko modeli
Tautā noiet, arī nepāriet

Visu slēpjam, visu atkal rādām
Un izrokam drazu ikdienā redzētu
Nevēlamu, bet tomēr sabiedrībā sagaidītu
No galaktikas tālākajiem nostūriem
Un biznesa partnerības ienākumu pēdām

Tāds džezs vien tas viss ir
It kā skaists, it kā uzjundošs
It kā galaktisks un it kā pacilājošs
Ar savu odziņu - jau no koka nolasītu

Bet viss
Viss, viss un nekas
Sabiedrībā tomēr pieņemta
Pārklausīta, izvemta un saslaucīta
Tā sabiedrības modelētā klauzūra
Ar katra iesaistīšanos un devumu
Publiskā piesārņošanas akcijā
Par sakoptāko vējstiklu pilsētā

Es padodos, bet neaizeju
Es aizeju, bet nepadodos
Ar neatrodamu pārliecību pakrūtē
Un kosmosa kuģī - pagrīdē.
post comment

kopsavilkums [14 Jan 2013|11:09pm]
Apzinos, ka esmu piespamojis visu Sviesta Cibu, bet labāk salasīt visu jau uzrakstīto dzeju uzreiz, kā pēc tam pa gabaliem. Lai vieglāks ceļš nākotnē, kā sak'. Meklējot un pārlasot visu veco dzeju, uzreiz sajutu atšķirību ar to, kā bija tad un kā ir tagad. Jāsaka, ka pat jūtu izaugsmi šajā laukā - no pirmajiem dzejoļiem /lielu daļu nemaz nepublicēju/ līdz jau pēdējiem viss atšķiras gan uzbūves ziņā, gan saturiski, gan vārdu krājumā.
post comment

navigation
[ viewing | 40 entries back ]
[ go | earlier/later ]