Apziņa
"Domāt nenozīmē apvienot, padarīt parādību tuvu, piešķirot tai liela principa veidolu. Domāt nozīmē no jauna iemācīties skatīties, vadīt apziņu, padarīt katru tēlu priviliģētu. Citiem vārdiem, fenomenoloģija atsakās izskaidrot pasauli, tā vēlas būt tikai piedzīvotā apraksts. Tā pievienojas absurda domai sākotnējā apgalvojumā, ka nav vienas patiesības, ir tikai daudzas patiesības. Sākot ar vakarvēju un beidzot ar roku uz mana pleca, katrai lietai ir sava patiesība. To apgaismo apziņa ar šai lietai veltīto uzmanību. Apziņa neveido izziņas objektu, tā to vienīgi fiksē, tā ir uzmanības akts, un, kā teicis Bergsons, tā atgādina projekcijas aparātu, kas piepeši pievēršas kādam attēlam. Atšķirība ir tā, ka nepastāv scenārijs, ir tikai secīgas un nekonsekventas ilustrācijas. Šajā burvju laternā visi attēli ir priviliģēti. Apziņa noglabā pieredzē savas uzmanības objektus. Ar sava brīnuma palīdzību tā izolē tos. No tā brīža objekti ir ārpus jebkāda sprieduma. Apziņu raksturo "vērstība". Taču šajā vārdā nav ietverta nekāda galīguma ideja, tas izprotams "virziena" nozīmē: tam ir tikai topogrāfiska vērtība."

/A. Kamī/