| #91 |
[14 Jan 2013|11:06pm] |
Mosties, mazais razbainiek!
Ikrīta saule nu tavus sapņus sniedz
Laid nu garām, ak palaidniek
Un ar pieguļošu balss tembru nu šaubas triec.
Reiz man kritiķis ko sacīja
Lekciju par diskusiju pat pārcēla
Viss skaistais mūžam dzīvos, tas mācīja
Un momentānu iedomu par to lauvu man uzvēla.
Skaistais, tas sak
Skaistais ir viss tak
Bet skaistākas nakts par to, kas man bija
Pat ne Rembrants visus iedvesmojošajā Naktssardzē salasīja
|
|
| #90 |
[14 Jan 2013|11:03pm] |
Skaistums nu bezgalībā tīts
Kā ar Gustava Eifeļa tērauda pieskārienu apvīts
Pīts, norīts un neapdzīts
Skaistums nu bezgalībā tīts
Pat ja vien pāris skatienus tas saņēmis
Un miljoniem iedomātu ilustrāciju apvilcis
Skaistums nu bezgalībā tīts
Ar rīta rosmi nu saņurcīts
Un mūžības eliksīra kvadrantā apveltīts
Skaistums nu bezgalībā tīts
Zvaigžņu ķērājā pie sienas sapīts
Un tevi redzam tiku manīts
Skaistums nu bezgalībā tīts
Redzam tevi nu nekas vairs nelīdz
Ne prāts, ne saprāts sadzīst
Vien tev pakārtotā iedomā tieku radīts.
|
|
| #89 |
[14 Jan 2013|11:00pm] |
Dzeltens, it kā ne dzeltens tas zelts
Bet neredzēts arī tas peld
Pa upi, te pret straumi
Kā tāds baritona skaņu vilnis
Haotisma pārpilnībā tīts
Bet tik graciozi kontrolēts
Ar šarmantu un nekoncentrētu
Bijības apliecinājumu.
Cik dārgmetālam raksturīgi,
Vienmēr nozust pagultē
Un attapties raktuves kodola paspārnē,
Ar šķietami pazaudētu, bet vienmēr uzticamu
Ikbrīža vērotāju savannas ozola zarā
Kas mūžam tevi sargās,
Ievainotu kara laukā sapurinās
Un godājami, gluži karaliski
Bez sāls noēdīs.
|
|
| #88 |
[14 Jan 2013|10:55pm] |
Ak, tie neveiklības apmāktie brīži
Kad tā vien gribas laiski nokrist
Un sirdī kvēli druskās sabirt.
Ak, tie neveiklības apmāktie brīži
Apkarot un pārbarot tos lien
Ar izkapts galā ābolvainagu durtu brien.
Ak, tie neveiklības apmāktie brīži
Tik pakārtoti provokatīvai satīrai
Un sprīža attālumā no bezgalības malas.
Ak, tie neveiklības apmāktie brīži
Kad sēžu saules stara galā
Un blenžu sevis cienīgā tālumā.
Ak, tie neveiklības apmāktie brīži
Mūs pašus atrod un apvij
Cik nu brašus, bet arī savij.
|
|
| #87 |
[14 Jan 2013|10:55pm] |
Pievienota vērtība ik uz stūra
Ik zem katra pasteļtoņa frontona
Un klasiskas ģipša galvas plezīrā
Ar zelta zobiem nomaskētiem
Kliedziet, brieniet, raujiet
Izsolēs zust tik neatļaujiet
Tai vērtībai, pievienotai
Un ik dienas pārvietotai
Pa Austroungārijas vēsturiskajiem laukiem
Un Monte Karlo marmora avēnijām
Ar Tuvo Austrumu iecienītām
Un Latīņamerikā pārbaudītām
Vērtībām, pievienotām
Mūsdienās caurskatītām
Vien sasteigti pārcilājam to
Bezvēsts zudušo
Pat ar haubicām
Un tikko asinātām musketēm
Meklējot vērtības tālās
Mūžības neatrodu
Slēpju tās slēpnī galaktikas nomalē
Pievienojot, pārvietojot
Un satīriski pārmantojot
Ar uzviju, bez dramaturģijas
Tās vēroju
Un iemantoju.
|
|
| #86 |
[14 Jan 2013|10:54pm] |
esmu kosmoss
pārskaitļu dienās
un visums
katrā trešajā tik,
kā gards kumoss
tas pārlasīts tiek
visumā, vien savandīts
un atkārtots reti tiek,
ekselences un godātie
pie teleskopiem bāzīsimies
kā operas spoku meklējot
un Habla brāli instalējot,
bet, kas gribēs
tas pārpratīs
un zvaigznēs lūkosies
ar ikdienišķu vienaldzību
un nespēju saprast nesaprotamo.
|
|
| #85 |
[14 Jan 2013|10:54pm] |
Ielās tāds divdomīgs klusums
Pat pasaules skaņu dzīts trakums
Atbalsīs tas jūtams ik uz stūra
Ik uz brandmūra Ulmaņlaiku Rīgā
Viens svaigus burkānus audzē
Saktas tirdziņa eko paviljonā
Otrs tetovējumus ar sietspiedi spiež
Tai radošuma pārpilnā kvartālā
Pilsētnieks nu kliedz pēc miera un saticības
Ar tinti asiņu vietā nozīmīgo iegravē
Un vēsturisko brīvrīgu pārdēvē
Pa tiešo, uz ziemeļu metropoli nu
Klusums, saticība, miers
Aplamība, steiga un maznozīmība
Ik brīdi nu kliedz
Pretī savstarpējai pagātnes mijiedarbībai
Un haosa maldīgai vardarbībai
|
|
| #84 |
[14 Jan 2013|10:54pm] |
Visu un visiem
Šorīt un šodien
Mēs atspēkojam
Pret procesu izbēgami pārbagātu
Un pār brīvostas estakādēm
Kājgalī mūžam pārlaistu
Solu sev bezrūpību to mūžīgo
Ar sintētisku uzviju burvīgo
No rītdienas uz vakardienu
Spriežam nu par pastardienu
Ar brīža samākslotību
Un savaldību
Un, protams, askētismu.
|
|
| #83 |
[14 Jan 2013|10:54pm] |
kā pārlādējusies filosofu paradigma
šķiet, visi kopumi apjūk
redzot sakārni sarkanmelnkrāsaino
apvijam pasauli no pašpārliecinātības viedokļa
it kā baidīties nav jēgas,
pat iniciatīvas,
bet redz, bez bailēm
kā bez savaldības
pārvērtēta pacietība uz savaldības rēķina tiek
skatot tomātus sarkstam
un vīnogas no olām šķiļoties
rodas vien atbildes, ne jautājumi tie
pasteidzies, savādāk nokavēsi
to pasaules malas atklāšanu
uz kuras antiņš nu sēž
un brīnās:
"kur ta šamējā iet?"
|
|
| #82 |
[14 Jan 2013|10:53pm] |
Perfekta pasaule
Bez sistemātikas
Un paradoksāla apostrofa
Visa vidū.
Šķeļot rietumu saulrietu
Nu pavads rodas
Aiz jūdzēm un milimetriem tāliem
Mehāniska uztvere sairst.
Jaunais arī kādreiz nebijis
Un vecais mūžam izbijis
Vadīt karaspēku uz pasaules malu vien vieglāk bijis
Kā pavēlēt ne tev, bet sev.
|
|
| #81 |
[14 Jan 2013|10:53pm] |
Sveiks! Sveika! Sveiki!
Vai aizmirsi?
Šeit Tava nākotnes pagrīde
Nostaigāta un noraudāta
Ieradusies veikli pašķīst
Un atšķaidīt to netikli sagurušo paradumu-
Skatīt visus sejā un sekli smīnēt
Ar vadoņa cienīgu stoiskumu
Bet kaķēna prāta pārpaļāvību.
Ak, baroneses jaunkundz
Šo krāšņi rotāto diadēmu
Jums uz galvas maukt labāk nevajadzētu!
Un aprakstītas rokas vien smilkst
Redz, likumu krājumus rakstījušas tās
Un spējīgi rūnas iegravējušas tās,
Cik tīras un laiskas tās nu,
Ne miņas no savdabīgā notikumu liecinieka,
Kas mētājās pa labi un pa kreisi
Un nekonkrētībā pa Dienvidu tiltu peld.
Ai, kas tad man, kas tad Tev
Ne viss ir zelts, kas matos spīd
Un spilgti sarkanu rubīnu no auss neizkasīsi
Pat ar visu astrāli nospriegoto pārliecību!
Kā pa eposu klaiņojam
Redzēju Tevi, vien koku tēlojam
Uz improvizācijas teātra skatuves
Ar patukšu tribīni
Un popkorna čaukstoņu ausī
Piecēlos, un izrādi atstāju.
|
|
| #80 |
[14 Jan 2013|10:53pm] |
As an agent of change
I seek an eternal retaliation
To simple yet industrially corrupt
And sophisticatedly isolated truth
Like that of the Siren voices
Stumbling across the South Pacific gold rush
I find a way to repress
That last remaining rebellion in regress
Uniting the unforeseen and soulless masterpieces
Coloured on a formless frame
With no smile
And reflection quite vile
Deny the existence of thy
And a never-ending battalion
Seeking an upcoming
And never-becoming uprising
Of the ones that never stood
And the ones
That never even have dared
To request
And to fulfill a conquest
Of the ones
That never even tried.
|
|
| #79 |
[14 Jan 2013|10:53pm] |
Brīdis neatlaidīgs šķiet
Mūžam turīgs un bezgalīgs
Liekas, ka nupat, nupat pāriet
Bet tik bezbailīgs un savaldīgs
Brīdis kā revolūcijas trauksmes zvans
Un savstarpējs didaktisks pārvads,
Kā Pāns pie spāņu galertas
Ar pasaulē sadzītu pārvalku nu zviedz
Brīdis, ak tas brīdis
Brīdis možuma un tukšuma sinerģijas pildīts
Brīdis kā tāds pastulāts neizbridis
Brīdis, nu nogrūsts pagrīdē sapūt
Brīdis, ļauties tam var stiprie
Bet izklīst un neļauties vien daži
Tie saplosītie, pārdzīvotie un aizmirstie
Strupceļā sadzītie un veiksmes stāstu piedzīvojušie,
Pieredzi guvušie un visu zinošie
Brīdis, tam neļauties vien daži spēj
Vien daži vārgie un nesaprastie.
|
|
| #78 |
[14 Jan 2013|10:52pm] |
tas laiskais ticamības moments
liegi pazibsnī garām
kā cerības stariņš
pēc miesiskas bakstīšanas
un lauvas ūsu raustīšanas
liekas, vien elpot gribu
neko citu
kā vien elpot
bet to pašu sev liedzu
kāpēc viss vienkāršais
tik sarežģīts top?
vien tādus sīkumus
kā apdziedāt un apraudzīt
tevi, jā tevi
bet liedzies, turies, cieties
un pats galvenais, neļaujies
viss vienkāršais
patiesībā ir tik vienkāršs
bet kāpēc?
pasaules mistērija, tā vien šķiet
liegt nevienam nespēsi
tā pa īstam
beigu beigās vien attapsies
ka noliegusi sevi esi
vai noliedzis tu visu būsi
jo apiet varēsim visu
šīs prāta epopejas
un pārliecības bloku ansambli.
saprast, visi visu sapratīs
arī tu
bet, kam pa īstam vajadzēs
tas nepārpratīs šo simfoniju
mana rīga, mana rīga
cik tu man mīļa
un bezgalīga
mana rīga, mana rīga
tu vienmēr bezcerīga
un brīžos tik sakarīga
mana rīga, mana rīga
nekļūsti nu padarīta
bet paliec mūžam bezkaunīga
|
|
| #77 |
[14 Jan 2013|10:52pm] |
ierasti, ierasti, bet tomēr nepierasti
sajūtas mūžam jaunas šķiet
un vienmēr neierastas
kaut pārsimt reižu atminētas,
savstarpēji sasaistītas un pārdzīvotas
bet tomēr pamatprincips tas unikāls
nedz rasts, nedz parasts, nedz arī atrasts
lauks
riet viss, liels tukšums
neesamības un nebūtības visums
un tomēr, izsmalcināts pilnums
bet varbūt tomēr tukšums, vēju var just
šķiet tā grandiozi un buržuāziski
vai nu brūk kopā tā konstrukcija
vai manāmi stiprināta tiek
ar kārtām un kārtām, un tērauda profiliem
jūtami un uzstājīgi, mijoties ar tukšumu nekurienē
sirds? nu nezinu
ar pasauli vietā man nepietiktu
|
|
| #76 |
[14 Jan 2013|10:52pm] |
destruktīvisms askētiskā vakuumā
šķiet, pakārtots ikvienam tas tiek
ar līdzeno un maznozīmīgo plaisu
aizdzīts un apkarots tas netiek
degradācija vai degradiācija
ģeneratīvā laiktelpas iemiesojumā
kliedz un raujas par visu, kas kust
un dominante tā nenoliedzošā
atklāj slēptos skatus un patikas
pārredzamā revolūcijas dzītā manierē
un kontrolētu dominēšanu
šai attiecību un komunikācijas prizmā
ne velti vien šķēršļi rodas
lai kristu, kluptu un sistos
un mūžam neizsistos.
|
|
| #75 |
[14 Jan 2013|10:51pm] |
Viedi tie saukļi, kas galejību sniedz
Nedz saviesīgai segregācijai tie liedz
Nedz pārklātai sadzīvei tie kliedz
Kā vienīgi mākslīgi radītai prāta spēju telpai tie miedz
Atvērta tā ikdienas propaganda šķiet
Novērsta no sīkstās un pielaizītās vārtrūmes
Un durvju priekšas idealizēta maņu spektra
Izvirzītai idillei tā kāju liek pretī spert
Saturies! Kliedz vieni
Atveries! Apvij tie vārdi Tevi
Ne mazāko šaubu, tas liek man celties
Un zemapziņas kārdinājumā velties
Un beigu beigās, kas liedz laimes stīgas ķert
Katram spilvendrānas diendusas māceklim
Kā veidot dzīves jēgu no acī skatītām metropolēm
Kas kosmopolītiski veido pēdīgo akronīmu
Un ļaujas telpas pārbūves pamatprincipu nostādnei
Saviesīgā un intelektuālā propagandas apriņķī
|
|
| #74 |
[14 Jan 2013|10:50pm] |
Ceļojuma galamērķis sasniegts
Bet piedzīvojumu neaizstās nekas
Nu beidzot izprotu šo vārdu spēku, burvību un nozīmi
Sajūtas jaunas un unikālas,
Bet tai pašā laikā neaizmirstas
Un bravūrīgi gaidītas atpakaļ
Jaunā veidolā, vai veco daļējā reinkarnācijā,
Tam jau nozīme vien maza.
Gribu atkal stāties pretī jaunajam
Izbaudīt nenovēršamu acu kontaktu ar nezināmo
Un izprast noguruma dzītu adrenalīnu,
Kas mielojas ar nepiedzīvoto un jau laicīgi apzināto - neaizmirstamo.
Ejam meklēt piedzīvojumus!
Noguruši, negulējuši un neēduši,
Jo laiks ierādīs vietu visam,
Arī nožēlas strukturālo krahu
Un tā dzīslās gaistošo neesamību.
|
|
| #73 |
[14 Jan 2013|10:50pm] |
Par tagadni pagātnes nākotnē
Un visām citām mazsvarīgajām lietām
Kā tādi satelīti zvaigžņu tīmeklī
Tās birst satīriski saturiskā spīdeklī
Liekas, pasaule mijiedarbojas liegi
Šo neapstiprināto tuvības brīžu paspārnē
Un savā troņmantinieka segā ierāvies tas sēž
Kā Lauvassirds pa pils portālu nu blenž
Uz apjomiem tāliem un ne tik tuviem
Un ļautiņu mazsvarīgajām iedomām.
|
|
| #71 |
[14 Jan 2013|10:49pm] |
A new beginning is upon us
And revolutionary dreams
Of urbanism emerged
The world is ours
We are the new order
|
|