manisaucigors' Journal [entries|friends|calendar] manisaucigors [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

#91 [14 Jan 2013|11:06pm] Mosties, mazais razbainiek! Ikrīta saule nu tavus sapņus sniedz Laid nu garām, ak palaidniek Un ar pieguļošu balss tembru nu šaubas triec. Reiz man kritiķis ko sacīja Lekciju par diskusiju pat pārcēla Viss skaistais mūžam dzīvos, tas mācīja Un momentānu iedomu par to lauvu man uzvēla. Skaistais, tas sak Skaistais ir viss tak Bet skaistākas nakts par to, kas man bija Pat ne Rembrants visus iedvesmojošajā Naktssardzē salasīja post comment

#90 [14 Jan 2013|11:03pm] Skaistums nu bezgalībā tīts Kā ar Gustava Eifeļa tērauda pieskārienu apvīts Pīts, norīts un neapdzīts Skaistums nu bezgalībā tīts Pat ja vien pāris skatienus tas saņēmis Un miljoniem iedomātu ilustrāciju apvilcis Skaistums nu bezgalībā tīts Ar rīta rosmi nu saņurcīts Un mūžības eliksīra kvadrantā apveltīts Skaistums nu bezgalībā tīts Zvaigžņu ķērājā pie sienas sapīts Un tevi redzam tiku manīts Skaistums nu bezgalībā tīts Redzam tevi nu nekas vairs nelīdz Ne prāts, ne saprāts sadzīst Vien tev pakārtotā iedomā tieku radīts. post comment

#89 [14 Jan 2013|11:00pm] Dzeltens, it kā ne dzeltens tas zelts Bet neredzēts arī tas peld Pa upi, te pret straumi Kā tāds baritona skaņu vilnis Haotisma pārpilnībā tīts Bet tik graciozi kontrolēts Ar šarmantu un nekoncentrētu Bijības apliecinājumu. Cik dārgmetālam raksturīgi, Vienmēr nozust pagultē Un attapties raktuves kodola paspārnē, Ar šķietami pazaudētu, bet vienmēr uzticamu Ikbrīža vērotāju savannas ozola zarā Kas mūžam tevi sargās, Ievainotu kara laukā sapurinās Un godājami, gluži karaliski Bez sāls noēdīs. post comment

#88 [14 Jan 2013|10:55pm] Ak, tie neveiklības apmāktie brīži Kad tā vien gribas laiski nokrist Un sirdī kvēli druskās sabirt. Ak, tie neveiklības apmāktie brīži Apkarot un pārbarot tos lien Ar izkapts galā ābolvainagu durtu brien. Ak, tie neveiklības apmāktie brīži Tik pakārtoti provokatīvai satīrai Un sprīža attālumā no bezgalības malas. Ak, tie neveiklības apmāktie brīži Kad sēžu saules stara galā Un blenžu sevis cienīgā tālumā. Ak, tie neveiklības apmāktie brīži Mūs pašus atrod un apvij Cik nu brašus, bet arī savij. post comment

#87 [14 Jan 2013|10:55pm] Pievienota vērtība ik uz stūra Ik zem katra pasteļtoņa frontona Un klasiskas ģipša galvas plezīrā Ar zelta zobiem nomaskētiem Kliedziet, brieniet, raujiet Izsolēs zust tik neatļaujiet Tai vērtībai, pievienotai Un ik dienas pārvietotai Pa Austroungārijas vēsturiskajiem laukiem Un Monte Karlo marmora avēnijām Ar Tuvo Austrumu iecienītām Un Latīņamerikā pārbaudītām Vērtībām, pievienotām Mūsdienās caurskatītām Vien sasteigti pārcilājam to Bezvēsts zudušo Pat ar haubicām Un tikko asinātām musketēm Meklējot vērtības tālās Mūžības neatrodu Slēpju tās slēpnī galaktikas nomalē Pievienojot, pārvietojot Un satīriski pārmantojot Ar uzviju, bez dramaturģijas Tās vēroju Un iemantoju. post comment

#86 [14 Jan 2013|10:54pm] esmu kosmoss pārskaitļu dienās un visums katrā trešajā tik, kā gards kumoss tas pārlasīts tiek visumā, vien savandīts un atkārtots reti tiek, ekselences un godātie pie teleskopiem bāzīsimies kā operas spoku meklējot un Habla brāli instalējot, bet, kas gribēs tas pārpratīs un zvaigznēs lūkosies ar ikdienišķu vienaldzību un nespēju saprast nesaprotamo. post comment

#85 [14 Jan 2013|10:54pm] Ielās tāds divdomīgs klusums Pat pasaules skaņu dzīts trakums Atbalsīs tas jūtams ik uz stūra Ik uz brandmūra Ulmaņlaiku Rīgā Viens svaigus burkānus audzē Saktas tirdziņa eko paviljonā Otrs tetovējumus ar sietspiedi spiež Tai radošuma pārpilnā kvartālā Pilsētnieks nu kliedz pēc miera un saticības Ar tinti asiņu vietā nozīmīgo iegravē Un vēsturisko brīvrīgu pārdēvē Pa tiešo, uz ziemeļu metropoli nu Klusums, saticība, miers Aplamība, steiga un maznozīmība Ik brīdi nu kliedz Pretī savstarpējai pagātnes mijiedarbībai Un haosa maldīgai vardarbībai post comment

#84 [14 Jan 2013|10:54pm] Visu un visiem Šorīt un šodien Mēs atspēkojam Pret procesu izbēgami pārbagātu Un pār brīvostas estakādēm Kājgalī mūžam pārlaistu Solu sev bezrūpību to mūžīgo Ar sintētisku uzviju burvīgo No rītdienas uz vakardienu Spriežam nu par pastardienu Ar brīža samākslotību Un savaldību Un, protams, askētismu. post comment

#83 [14 Jan 2013|10:54pm] kā pārlādējusies filosofu paradigma šķiet, visi kopumi apjūk redzot sakārni sarkanmelnkrāsaino apvijam pasauli no pašpārliecinātības viedokļa it kā baidīties nav jēgas, pat iniciatīvas, bet redz, bez bailēm kā bez savaldības pārvērtēta pacietība uz savaldības rēķina tiek skatot tomātus sarkstam un vīnogas no olām šķiļoties rodas vien atbildes, ne jautājumi tie pasteidzies, savādāk nokavēsi to pasaules malas atklāšanu uz kuras antiņš nu sēž un brīnās: "kur ta šamējā iet?" post comment

#82 [14 Jan 2013|10:53pm] Perfekta pasaule Bez sistemātikas Un paradoksāla apostrofa Visa vidū. Šķeļot rietumu saulrietu Nu pavads rodas Aiz jūdzēm un milimetriem tāliem Mehāniska uztvere sairst. Jaunais arī kādreiz nebijis Un vecais mūžam izbijis Vadīt karaspēku uz pasaules malu vien vieglāk bijis Kā pavēlēt ne tev, bet sev. post comment

#81 [14 Jan 2013|10:53pm] Sveiks! Sveika! Sveiki! Vai aizmirsi? Šeit Tava nākotnes pagrīde Nostaigāta un noraudāta Ieradusies veikli pašķīst Un atšķaidīt to netikli sagurušo paradumu- Skatīt visus sejā un sekli smīnēt Ar vadoņa cienīgu stoiskumu Bet kaķēna prāta pārpaļāvību. Ak, baroneses jaunkundz Šo krāšņi rotāto diadēmu Jums uz galvas maukt labāk nevajadzētu! Un aprakstītas rokas vien smilkst Redz, likumu krājumus rakstījušas tās Un spējīgi rūnas iegravējušas tās, Cik tīras un laiskas tās nu, Ne miņas no savdabīgā notikumu liecinieka, Kas mētājās pa labi un pa kreisi Un nekonkrētībā pa Dienvidu tiltu peld. Ai, kas tad man, kas tad Tev Ne viss ir zelts, kas matos spīd Un spilgti sarkanu rubīnu no auss neizkasīsi Pat ar visu astrāli nospriegoto pārliecību! Kā pa eposu klaiņojam Redzēju Tevi, vien koku tēlojam Uz improvizācijas teātra skatuves Ar patukšu tribīni Un popkorna čaukstoņu ausī Piecēlos, un izrādi atstāju. post comment

#80 [14 Jan 2013|10:53pm] As an agent of change I seek an eternal retaliation To simple yet industrially corrupt And sophisticatedly isolated truth Like that of the Siren voices Stumbling across the South Pacific gold rush I find a way to repress That last remaining rebellion in regress Uniting the unforeseen and soulless masterpieces Coloured on a formless frame With no smile And reflection quite vile Deny the existence of thy And a never-ending battalion Seeking an upcoming And never-becoming uprising Of the ones that never stood And the ones That never even have dared To request And to fulfill a conquest Of the ones That never even tried. post comment

#79 [14 Jan 2013|10:53pm] Brīdis neatlaidīgs šķiet Mūžam turīgs un bezgalīgs Liekas, ka nupat, nupat pāriet Bet tik bezbailīgs un savaldīgs Brīdis kā revolūcijas trauksmes zvans Un savstarpējs didaktisks pārvads, Kā Pāns pie spāņu galertas Ar pasaulē sadzītu pārvalku nu zviedz Brīdis, ak tas brīdis Brīdis možuma un tukšuma sinerģijas pildīts Brīdis kā tāds pastulāts neizbridis Brīdis, nu nogrūsts pagrīdē sapūt Brīdis, ļauties tam var stiprie Bet izklīst un neļauties vien daži Tie saplosītie, pārdzīvotie un aizmirstie Strupceļā sadzītie un veiksmes stāstu piedzīvojušie, Pieredzi guvušie un visu zinošie Brīdis, tam neļauties vien daži spēj Vien daži vārgie un nesaprastie. post comment

#78 [14 Jan 2013|10:52pm] tas laiskais ticamības moments liegi pazibsnī garām kā cerības stariņš pēc miesiskas bakstīšanas un lauvas ūsu raustīšanas liekas, vien elpot gribu neko citu kā vien elpot bet to pašu sev liedzu kāpēc viss vienkāršais tik sarežģīts top? vien tādus sīkumus kā apdziedāt un apraudzīt tevi, jā tevi bet liedzies, turies, cieties un pats galvenais, neļaujies viss vienkāršais patiesībā ir tik vienkāršs bet kāpēc? pasaules mistērija, tā vien šķiet liegt nevienam nespēsi tā pa īstam beigu beigās vien attapsies ka noliegusi sevi esi vai noliedzis tu visu būsi jo apiet varēsim visu šīs prāta epopejas un pārliecības bloku ansambli. saprast, visi visu sapratīs arī tu bet, kam pa īstam vajadzēs tas nepārpratīs šo simfoniju mana rīga, mana rīga cik tu man mīļa un bezgalīga mana rīga, mana rīga tu vienmēr bezcerīga un brīžos tik sakarīga mana rīga, mana rīga nekļūsti nu padarīta bet paliec mūžam bezkaunīga post comment

#77 [14 Jan 2013|10:52pm] ierasti, ierasti, bet tomēr nepierasti sajūtas mūžam jaunas šķiet un vienmēr neierastas kaut pārsimt reižu atminētas, savstarpēji sasaistītas un pārdzīvotas bet tomēr pamatprincips tas unikāls nedz rasts, nedz parasts, nedz arī atrasts lauks riet viss, liels tukšums neesamības un nebūtības visums un tomēr, izsmalcināts pilnums bet varbūt tomēr tukšums, vēju var just šķiet tā grandiozi un buržuāziski vai nu brūk kopā tā konstrukcija vai manāmi stiprināta tiek ar kārtām un kārtām, un tērauda profiliem jūtami un uzstājīgi, mijoties ar tukšumu nekurienē sirds? nu nezinu ar pasauli vietā man nepietiktu post comment

#76 [14 Jan 2013|10:52pm] destruktīvisms askētiskā vakuumā šķiet, pakārtots ikvienam tas tiek ar līdzeno un maznozīmīgo plaisu aizdzīts un apkarots tas netiek degradācija vai degradiācija ģeneratīvā laiktelpas iemiesojumā kliedz un raujas par visu, kas kust un dominante tā nenoliedzošā atklāj slēptos skatus un patikas pārredzamā revolūcijas dzītā manierē un kontrolētu dominēšanu šai attiecību un komunikācijas prizmā ne velti vien šķēršļi rodas lai kristu, kluptu un sistos un mūžam neizsistos. post comment

#75 [14 Jan 2013|10:51pm] Viedi tie saukļi, kas galejību sniedz Nedz saviesīgai segregācijai tie liedz Nedz pārklātai sadzīvei tie kliedz Kā vienīgi mākslīgi radītai prāta spēju telpai tie miedz Atvērta tā ikdienas propaganda šķiet Novērsta no sīkstās un pielaizītās vārtrūmes Un durvju priekšas idealizēta maņu spektra Izvirzītai idillei tā kāju liek pretī spert Saturies! Kliedz vieni Atveries! Apvij tie vārdi Tevi Ne mazāko šaubu, tas liek man celties Un zemapziņas kārdinājumā velties Un beigu beigās, kas liedz laimes stīgas ķert Katram spilvendrānas diendusas māceklim Kā veidot dzīves jēgu no acī skatītām metropolēm Kas kosmopolītiski veido pēdīgo akronīmu Un ļaujas telpas pārbūves pamatprincipu nostādnei Saviesīgā un intelektuālā propagandas apriņķī post comment

#74 [14 Jan 2013|10:50pm] Ceļojuma galamērķis sasniegts Bet piedzīvojumu neaizstās nekas Nu beidzot izprotu šo vārdu spēku, burvību un nozīmi Sajūtas jaunas un unikālas, Bet tai pašā laikā neaizmirstas Un bravūrīgi gaidītas atpakaļ Jaunā veidolā, vai veco daļējā reinkarnācijā, Tam jau nozīme vien maza. Gribu atkal stāties pretī jaunajam Izbaudīt nenovēršamu acu kontaktu ar nezināmo Un izprast noguruma dzītu adrenalīnu, Kas mielojas ar nepiedzīvoto un jau laicīgi apzināto - neaizmirstamo. Ejam meklēt piedzīvojumus! Noguruši, negulējuši un neēduši, Jo laiks ierādīs vietu visam, Arī nožēlas strukturālo krahu Un tā dzīslās gaistošo neesamību. post comment

#73 [14 Jan 2013|10:50pm] Par tagadni pagātnes nākotnē Un visām citām mazsvarīgajām lietām Kā tādi satelīti zvaigžņu tīmeklī Tās birst satīriski saturiskā spīdeklī Liekas, pasaule mijiedarbojas liegi Šo neapstiprināto tuvības brīžu paspārnē Un savā troņmantinieka segā ierāvies tas sēž Kā Lauvassirds pa pils portālu nu blenž Uz apjomiem tāliem un ne tik tuviem Un ļautiņu mazsvarīgajām iedomām. post comment

#71 [14 Jan 2013|10:49pm] A new beginning is upon us And revolutionary dreams Of urbanism emerged The world is ours We are the new order post comment

navigation [ viewing | 60 entries back ] [ go | earlier/later ]