#78
tas laiskais ticamības moments
liegi pazibsnī garām
kā cerības stariņš
pēc miesiskas bakstīšanas
un lauvas ūsu raustīšanas
liekas, vien elpot gribu
neko citu
kā vien elpot
bet to pašu sev liedzu
kāpēc viss vienkāršais
tik sarežģīts top?
vien tādus sīkumus
kā apdziedāt un apraudzīt
tevi, jā tevi
bet liedzies, turies, cieties
un pats galvenais, neļaujies
viss vienkāršais
patiesībā ir tik vienkāršs
bet kāpēc?
pasaules mistērija, tā vien šķiet
liegt nevienam nespēsi
tā pa īstam
beigu beigās vien attapsies
ka noliegusi sevi esi
vai noliedzis tu visu būsi
jo apiet varēsim visu
šīs prāta epopejas
un pārliecības bloku ansambli.
saprast, visi visu sapratīs
arī tu
bet, kam pa īstam vajadzēs
tas nepārpratīs šo simfoniju

mana rīga, mana rīga
cik tu man mīļa
un bezgalīga

mana rīga, mana rīga
tu vienmēr bezcerīga
un brīžos tik sakarīga

mana rīga, mana rīga
nekļūsti nu padarīta
bet paliec mūžam bezkaunīga