Tā vien liekas, ka esmu ieklīdis iedvesmas neizsmeļamajos laukos, kad tu esi kā uz bezdibeņa klints malas un centies no sevis izsmelt kaut ko, kaut ko, kas briest tavā prātā, vai pat sirdī, es nezinu. Brīži, kad iedvesma uzšalc savu mānīgo vēja brāzmu ir ķerami bez iebildēm un jautājumiem, es pat teiktu, ka jāsāk domāt par to, ko izvilki, tikai pēc tam, kad esi to izvilcis. Jā, jāvelk ārā, bez iedomām un iebildumiem. Tā nu es te sēžu, ar to dīvaino sajūtu, kad iedvesma ir ieklīdusi tevī, kaut kur iekšā bangojās un laužās ārā. Tā ir tāda neizskaidrojama sajūta, liekas, ka nezināma kritiskā masa ir sasniegusi tevi, tevi pārņem tāds kā siltuma vilnis ar nedaudz velkošu sajūtu pa vertikālo asi, it kā smadzenes kaut kādā veidā spiestu uz tevi, taviem pleciem. Tā ir sajūta, kuru es neizprotu, tā ir briestoša sajūta, kura uzbriest tik līdz izdomāju pirmo teksta rindu vai uzvelku pirmo skices līniju, kaut kas momentāni pavelk to tūlītējā ķēdes reakcijā, neapzinātā ķēdes reakcijā. Pirmo reizi nu laikam sanācis tādā stāvoklī iestrēgt. Šī sajūta pašlaik ir manī, tā nedodas prom, tā nekur nedodas, stāv uz vietas un klusē, klusē kā kliedzošs asfalts atkusnī. Viss it kā pajūk, jo šī sajūta, jā, tieši tā sajūta, ir iemaldījusies manī, manā apziņā. Iemaldījusies no zemapziņas? Es nezinu. Bet pašlaik esmu iestrēdzis šai neizprotamajā laiktelpā, kur ceļa plaknes laužas vien pašas ar sevi un no kuras izkļūt nevaru. Iedvesmas brīdis, no kura nevaru izvilkt iedvesmu. Dīvaini. Ļoti dīvaini. Šī sajūta tomēr sāk laikam tagad atkāpties. Neizzināta, neapzināta un neizmantota, cik ļoti žēl. Iedvesmu atlieku uz nākamo reizi, kad nu tā uznāks.