#100
Šķietami iesprostots mūžībā
Un vienmērīgā juceklī nu skrienu
Ar vienu vienīgu pavērsienu
Atklātu, bet ne vienmēr izbradātu
Caur kailcirtēm mūžzaļām
Ikdienas topogrāfiskajā laikmetā

Uz domām un pārspriedēm vests tieku
Privātā laiktelpā aicināts sev par prieku
Ar mērķi vienu, kā uz paraugu dzītu
Izzināt sevi, tikai un vienīgi

It neiespējami liekas
Čarkstot un muldot
Kā divi radioviļņi, kas tiekas
Šai gadsimteņa mijā

Bezcerīgs un uz riņķi klaiņojošs
Liekos, tā liekas
Mūžīgi turp un atpakaļ steidzošs
Ar vienmērīgi izkārtotām paliekām

Apziņā tas viss sen stāv
Brīžiem pat liekas kas pilnīgi normāls
Bet arī neizprotams
Ka sevī valda divas
Pavisam neatkarīgas idiomas

Viss tiek kontrolēts
Apzināts un apdomāts
Metafiziskā stāvokli pat pārrunāts
Bet tomēr, pārpasaulīgi neatklāts

Liekas, kur nu mums stiepties
Bezdibeņa un bezgalības atzarā
Jo pirkstus un vaibstus jūtam
Kā alegoriju, kas pastiepj mums visu
Pat pasauli pie kājām savdabīgi dzestru

Gudri nu topam
Vadīt nu mākam
Viss tik vienkārši
Viss tik virspusīgi

Ne vairs mēs
Bet gan Tu un es
Atsvešināti
Kā tādi laika izbradāti.