| #118 (8/366) |
[16 Feb 2014|05:41pm] |
I hear whispers in my ears
shouting
but never doubting
what a wonderful sensation this is
you appear to me
endless
never restless without me
with eternity in your eyes
olympic flares
set sail to brave highs
we defy mystery
as a trend
of modern day travesty
everything you manifested
stung as something never tested
you, you are my queen
that I have never seen
|
|
| #117 (7/366) |
[15 Feb 2014|09:43pm] |
Tā vien gribās
satvert tavu roku
un laisties projām
abiem neatskatoties
brīvi sarokojoties
tavā smaidā spožajā
aizmirsties vien spējas ir
kā sapņu ķērājs
rets tas brīdis tika
ilūzijām un mūžības mītiem
apvīts
neretiem iedomu brīžiem
tas satīts
tavs smaids tik majestātisks
un paklausīgi askētisks
bet tik nepasargāts
pazudu es smaidā tavā
pastaigā kādā
un laicīgi apzinātā cerība
man zuda kā tāda derība
iestrēgušā mirklī
acu skatiena attālumā
|
|
| #116 (6/366) |
[14 Feb 2014|11:39pm] |
mūsdienu laicīgie mīlētāji
pasauli izjust nu spēj
vilties neliek tie ķērāji
vien plecus noraustīt jēdz
brīvības vadīti
ne velti rūdīti
vientieši, modes sekotāji
pasaules steigas pakotāji
tādu tendenci vien redz
par brīvību to ķērc
vārdā vien jēgu derdz
izpratni nolietot mēdz
ikdiena nu smagā
mēs sakām
atviegloti noelsojam
un paviršībā iepeldam
vienaldzībā
cietsirdībā
patvaļībā
nepatiesībā
|
|
| #115 (5/366) |
[13 Feb 2014|11:20pm] |
Oh dear
let's be wanderers
and see the world
oh dear
and finally be bold
see the great wonders
feel the eternity
of never-ending boarders
being a minority
oh dear
let's be wanderers
of the universe and beyond
oh dear
and be starstruck uphold
see the great galaxies
and sail the seas unknown
with that same power
that moved the earth to tone
forever the adventure
magnificent and never from a gesture
earned in the eternal joy
ever and ever
so what do you say?
|
|
| #114 (4/366) |
[12 Feb 2014|11:43pm] |
tu laiskojies stundām ilgi
ik dienas skaitot dikti
ar vārgu paskatu acī
sirsnīgi tu rindas lasīji
sapņos un iztēlē lidinājies
pārskatāmā nākotnē vilcinājies
neparedzams tas mirklis tavs
kā absurda ideju bars
brīvībā pasaule radīta
aizmirsta un atpakaļ patīta
brīža svārstību vadīta
nekurienē prom maldīta
dārgakmens tu
visumā, ne vienatnē
mūžīgā vienotībā
dzīvībā un saticībā
pasaule, mainies!
tu maldies
prom no sevis
postā uz tevis
|
|
| #113 (3/366) |
[11 Feb 2014|10:58pm] |
people of the world
are hidden down below
like freedom of the tongue
saying corporate hello
every human soul
fighting for a lie
piercing through a low
catching us to die
without high end burning
streets are daring loner
we find ourselves turning
upon the mortal owner
say hello to down bellow
sorry for us having to go
any children cover your eyes
as we say our goodbyes
|
|
| #112 (2/366) |
[10 Feb 2014|11:47am] |
you stared at me
quietly, but never lonely
your eyes glared infinitely
shut forever definitely
yet we walked off
to an open stream
insulted by our bothers
revolved around soft laughters
but never solid matters
as we glaze upon
united in a fear
of a daydream fading
and nighttime
roughly disappearing
we fade backwards
disappearing
appearing
|
|
| #111 (1/366) |
[09 Feb 2014|04:11am] |
Reizumis muteklī nokļuvis
domu grauds pildīts
mūžam savaldīts
bet apziņā
tā arī neattīstīts
juceklis skaļš tas
matērijā sarauts tiek
apdzīts
domās satīts
apziņas cikls nu stūrī metams
pie visiem svētajiem
dedzināts
bet tā arī neapzināts
ļaunums? satraukums
puse pasaules nepastāv
no temzas līdz hudzonai
visi mēs vienādi
miermīlīgi apmaldīti
|
|
| #110 |
[21 Jan 2014|07:04pm] |
skaistuma grācijas pilnībā
soļoja viņa raitā stingrībā
vienmēr skaņās savtīgās
un viļņos tās mati sapinās
līdz ar elpas vilcieniem
viņas acis pārraudzījās
lūpas to maigumā saviļņojās
kā sengrieķu pilnības etalons
acis vien aizmiglojās
jo sirdij nepavēlēsi
un prāts vairs nepastāv
ar iekšēju vilkmi zūdu es
no nebūtības nulles punktā
ar mīlestību atklātu
pazust vien varu es
kā visuma odiseja tāda
ar visumu iekšējo.
esmu bijis kosmosā
un mūžīgo skaistumu izdzīvojis
tu esi pilnība
vien vienā privātā universā.
|
|
|
[11 Dec 2013|10:35pm] |
|
Un par visu, kas mums bija es beigu beigās saņemu vien kaut kādus netiešus, aplinkus jokus, līdzjūtību, skaidrojumus, ka tu tā nedomāji un ka to taisīja kāds cits. Man ir apriebies klausīties kaut kādus aizbildinājumus, man ir apriebies klausīties līdzjūtības no Tevis, ka ar mani viss būs labi, man ir apriebies, ka mana sirds ir nepietiekama, bet es tā ciešu, man ir apriebies klausīties stāstus par to, kādai jābūt īstai mīlestībai, lai gan es stāvu Tavā priekšā un to apliecinu, ar roku uz sirds zvēru, man ir apriebies raudzīties uz to, ka Tev tas viss tagad ir tik viegli, man ir apriebies, ka es esmu tik bezspēcīgs. Jo es Tevi tomēr tik ļoti mīlu. Un beigu beigās es tieku pataisīts par visa vaininieku, egoistu, tādu, kas neko nejūt, neko nevēlas saprast un neieklausās. Beigu beigās Tu nevēlies manu mīlestību, Tu vēlies ko citu. Beigu beigās es esmu tas, kuram vienkārši nav neviena pleca, pie kura atbalstīties.
|
|
|
[08 Dec 2013|08:38pm] |
|
Cilvēce ir tik vienkārši manipulējama. Pietiek vien ar vienu vienīgu izteiktu vai gramatiski un stilistiski pareizi uzrakstītu teikumu, lai tā tavu acu priekšā mainītu savus ideālus. Cilvēkam vajag kaut kam ticēt. Tas to noliegs, bet tas ir neizbēgami. Mēs vienmēr bijām, esam un būsim marionetes viens otram. Cilvēce nav nedz apzināti varas kāra, nedz apzināti ļauna - tā ir iemācīta, iespaidota un iedvesmota, pat savstarpēji atspoguļota. Sakarības nepastāv. Dzīve ir paradokss.
|
|
| #109 |
[03 Dec 2013|01:06am] |
1, 2, 3
un no armijas
esam pārtapuši
par savādiem vientuļniekiem
1, 2, 3
un pasaule mainīta
tik ātri
|
|
| xx |
[25 Nov 2013|01:36am] |
Kā man riebjas visi tie tvittera eksperti, kas neko vairāk kā tikai skaļus, pat vispārināti aizvainojošus saukļus izkliegt neprot. Visi tie sociālo mediju eksperti un kaut kādi politologi. Pretīgi. Lien visur, tēlodami, ka pārzin visu. Populisti, kas izmanto nelaimi personīgās atpazīstamības iegūšanai.
Ar tik skaļiem saukļiem parādās vien tas, ka tauta ir izsalkusi pēc jaunām asinīm.
|
|
| #108 |
[05 Nov 2013|02:25am] |
Noskūpsti mani
un atstāj man uz lūpām sarkanu nospiedumu
|
|
| #107 |
[04 Nov 2013|08:51pm] |
|
Tu mani padari brīvu
|
|
| #106 |
[04 Nov 2013|07:34pm] |
Mēs esam lieliski
mēs esam tik lieliski
laiski, bet ne pārdabīgi
lieliski, mēs esam lieliski
sapņaini kā ziedi
un apņēmības lieli
iestrēguši laikā
iedvesmas viļņi
mūžam skaidri un
skaņas pilni
kā troksnis
samtā tīts
un skatiens
attālumā glāstīts
vien siluets
un mirkļa sastrēgums
pārliecinoši sarkanā
un skaidra izrunā
ar pelniem
ēnojums nobārstīts
pēcpusdienas pierīgā
centrālajā, caurstaigājamajā
uz mirkli apstāties
un viņu noskūpstīt
paldies
|
|
| #105 |
[20 Oct 2013|11:54am] |
Atvēziena pilnie vientieši
Kā tādi izrādes zagļi piepeši
Visumā karojam un diedelējam
Smaidus, glaimus un vaibstus
Izbīlēs tuvojamies sev
Liedzam to prieku mazliet
No neziņas aizlobītās der
Vien tas cik ātri tas pāriet
Attopies nu svešķermenī
Ar sagrautām visuma ideoloģijām
Par citu uzskatiem un pelniem
Un ar savu taisnību
Par izmaiņām
Bailēs pazaudēties
Bailēs atvērties
Bailēs paslēpties
Bailēs patverties
Aizmirsties krietnuma nokrāsās
Un satikt taisnības nepatiesību
Bet lūdzu
Izbeidz šo introverto prieku
|
|
| #104 |
[17 Aug 2013|01:55am] |
Neviens sapnis nav mūžīgs
Reiz tas ir īsāks
Reiz tas ir garāks
Reiz tas tiek izsapņots
Kā krikumi pierē
Mēs lūztam
Savā priekšā
Uz ceļiem saviem, bez pretestības
Nespēja ir cilvēka lielākā mācība
Lielākoties, godinot sevi
Arī mirdzot ar Tevi
Kā tādi spoki nebūtībā
Tu biji man klāt
Kad man klājās labi
Arī slikti
Bet Tu izzudi
Kad visvairāk vajadzēja
Esmu atvēries
Kā krāsns pavards pārvērties
Esi ar mani
Esi droša!
Neviens sapnis nav mūžīgs
Reiz tas tiek izsapņots
|
|
| #103 |
[14 Jul 2013|11:26pm] |
Nepatiesības nav
ir tikai viss
pārlieku un brīžiem pat uzbāzīgi
bet tomēr šarmanti patiesais
kā brīvdabas alkas tās
izlīst racionalitātes iespaidā,
samirkt un atziņu izvālēt
līdz debesu malai
esamība ir tik patiesa
cik neesamības iedoma
laiktelpā izdomātā
un pozīcijā sagrautā
kā nabags es skatos
uz mīlu manu neticamo
nesaprotami, pat neaprodami
bet savā ziņā - smalki
ļaujies, esi mana mūza
ko apdziedāt un pacelt debesīs es spēju
kā sirsnības kalngalu
un visas iespējamības patiesību
laiktelpa šī kā instruments
ne šķērslis
šai cilvēka izgudrojumā
maināmā un koriģējamā
ak, mīļā!
mūsu brīvība ir neizmērojama
mūžam paralēla
un bezgalīga
|
|
| #102 |
[18 Jun 2013|12:33am] |
klejotāji atradušies
pārauguši, kā tādi rakstnieki
iemaldījušies pasaulē
apmestā, ar pītiem groziem pamestā
viss slēpjas dzejā
kā tāda minojiešu kroņprincese
raugās dienas slejā
un še! kā nav, tā nav
redzēsim
dzirdēsim
arī jutīsim
un beigu beigās spriedīsim
par pasauli nesvarīgo
savu apmānu savdabīgo
skatu laukuma pārdabīgo
un gravitācijas likuma labdabīgo
visu, kā jau visu, protams
skatīsim, klausīsim un sajutīsim
sevi, šai mirklī nesvarīgajā
un brīdī caurspīdīgajā
kurā kustam vien līknē bezgalīgā
bezdibeņa malā
uz mākoņa salā
gaidīsim to brīdi mēs
kad viss labosies
un ievirzīsies
cerēsim, varbūt arī redzēsim
kā kļūstam par pasaules mirkli mēs
par garantu visam, itin visam
savā privātajā universā
kā ābols, kas neviena neapzināts
šodienu radījis
|
|