#110
skaistuma grācijas pilnībā
soļoja viņa raitā stingrībā
vienmēr skaņās savtīgās
un viļņos tās mati sapinās
līdz ar elpas vilcieniem
viņas acis pārraudzījās
lūpas to maigumā saviļņojās
kā sengrieķu pilnības etalons
acis vien aizmiglojās
jo sirdij nepavēlēsi
un prāts vairs nepastāv
ar iekšēju vilkmi zūdu es
no nebūtības nulles punktā
ar mīlestību atklātu
pazust vien varu es
kā visuma odiseja tāda
ar visumu iekšējo.
esmu bijis kosmosā
un mūžīgo skaistumu izdzīvojis
tu esi pilnība
vien vienā privātā universā.