#117 (7/366)
Tā vien gribās
satvert tavu roku
un laisties projām
abiem neatskatoties
brīvi sarokojoties

tavā smaidā spožajā
aizmirsties vien spējas ir

kā sapņu ķērājs
rets tas brīdis tika

ilūzijām un mūžības mītiem
apvīts
neretiem iedomu brīžiem
tas satīts

tavs smaids tik majestātisks
un paklausīgi askētisks
bet tik nepasargāts

pazudu es smaidā tavā
pastaigā kādā
un laicīgi apzinātā cerība
man zuda kā tāda derība
iestrēgušā mirklī
acu skatiena attālumā