| #117 (7/366) |
[15 Feb 2014|09:43pm] |
Tā vien gribās
satvert tavu roku
un laisties projām
abiem neatskatoties
brīvi sarokojoties
tavā smaidā spožajā
aizmirsties vien spējas ir
kā sapņu ķērājs
rets tas brīdis tika
ilūzijām un mūžības mītiem
apvīts
neretiem iedomu brīžiem
tas satīts
tavs smaids tik majestātisks
un paklausīgi askētisks
bet tik nepasargāts
pazudu es smaidā tavā
pastaigā kādā
un laicīgi apzinātā cerība
man zuda kā tāda derība
iestrēgušā mirklī
acu skatiena attālumā
|
|