#102
klejotāji atradušies
pārauguši, kā tādi rakstnieki
iemaldījušies pasaulē
apmestā, ar pītiem groziem pamestā

viss slēpjas dzejā
kā tāda minojiešu kroņprincese
raugās dienas slejā
un še! kā nav, tā nav

redzēsim
dzirdēsim
arī jutīsim
un beigu beigās spriedīsim

par pasauli nesvarīgo
savu apmānu savdabīgo
skatu laukuma pārdabīgo
un gravitācijas likuma labdabīgo

visu, kā jau visu, protams

skatīsim, klausīsim un sajutīsim
sevi, šai mirklī nesvarīgajā
un brīdī caurspīdīgajā
kurā kustam vien līknē bezgalīgā
bezdibeņa malā
uz mākoņa salā

gaidīsim to brīdi mēs
kad viss labosies
un ievirzīsies
cerēsim, varbūt arī redzēsim
kā kļūstam par pasaules mirkli mēs
par garantu visam, itin visam
savā privātajā universā
kā ābols, kas neviena neapzināts
šodienu radījis