Un par visu, kas mums bija es beigu beigās saņemu vien kaut kādus netiešus, aplinkus jokus, līdzjūtību, skaidrojumus, ka tu tā nedomāji un ka to taisīja kāds cits. Man ir apriebies klausīties kaut kādus aizbildinājumus, man ir apriebies klausīties līdzjūtības no Tevis, ka ar mani viss būs labi, man ir apriebies, ka mana sirds ir nepietiekama, bet es tā ciešu, man ir apriebies klausīties stāstus par to, kādai jābūt īstai mīlestībai, lai gan es stāvu Tavā priekšā un to apliecinu, ar roku uz sirds zvēru, man ir apriebies raudzīties uz to, ka Tev tas viss tagad ir tik viegli, man ir apriebies, ka es esmu tik bezspēcīgs. Jo es Tevi tomēr tik ļoti mīlu. Un beigu beigās es tieku pataisīts par visa vaininieku, egoistu, tādu, kas neko nejūt, neko nevēlas saprast un neieklausās. Beigu beigās Tu nevēlies manu mīlestību, Tu vēlies ko citu. Beigu beigās es esmu tas, kuram vienkārši nav neviena pleca, pie kura atbalstīties.