#97
tā vien šķiet
ka siekala tecēs
kuru katru brīdi
nu mūs visus priecēs
aumaļām un straumēm
ik pa noteiktu sprīdi.
tā vien šķiet
ar rododendru pušķi maisā
un maizes klaipu saitē
nopakaļ, dzenoties un
sprēgājot.
aplinkus dauzoties
un eksistenciālismu meklējot
saspridzinu pasauli
priekšējo, ne iekšējo
un smeldzīgi paraustu to
aiz kājas un plaukstas piedēkļa.
rēķināties ar sevi
vienmēr šķiet prātīgi
reti - godīgi
kā skabargu mežā
ieplūstam visi svētīgi
ar francisku kaut kur bara vidū
un leopardu, zvilnošā kreklā tērptu.
Kā tā uzticība sev
spēj panākt tevi
neizprotu, neaprodu
ar labunakti
un lai mums visiem veicas!